Maijux [entries|archive|friends|userinfo]
Maijux

[ userinfo | sc userinfo ]
[ archive | journal archive ]

Spaaaare! :)))) [Sep. 25th, 2004|06:17 pm]
Nju bijaam atkal Spaaree... Tautas kontrole - mamma - kontroleeja naakoshajaa riitaa peec tusinja, bez moraales arii neiztiku - atceries, kur ir tavas maajas! Neaizmirsti! - taa teevs. Miilji, ka par tevi ruupeejas! :)

Bet patiesiibaa bija ljooti jautri, iztuseejaam, satuseejaam utt. Lai gan... saakumaa, saakumaa likaas pavisam citaadaak! Gandriiz kaa Spriidiitis teica: No vienas puses izskataas taa, bet no otras puses pavisam savaadaak! :)
Brauciens no Ventspils un Spaari bija baismiigs, plkst.20.00 vakaraa veel iisti nebija skaidrs vai jaaizklaaj turpat pie Popes guljammaiss un jaasaak atgainjaaties no odiem, kas bija saakushi saost svaigas bariibas smaku. :)
Bet kur gadiijaas kur ne, pirms autobusa nostopeeshanas, apstaajaas arii kaads jauks kungs, kursh muus tomeer gaadiigi, gandriiz kaa par saviem beerniem ruupeejoties, nogaadaaja Spaaree.
Spaaree kaa jau Spaaree - mazaa miestaa piektdienas vakaraa - tumshs, auksts un kluss. Pirmo satiku savu braaljuku! Shamais paliidzeeja nokljuut maajaas ar sausaam kaajaam - aizveda ar mashiinu. Peec tam meegjinaaja noorganizeet tusinju, jo izraadaas ar tik daudziem komunikaaciju liidzekljiem kaa chats, e-pasts, SMS, sarunaam pa telefonu utt. var iebraukt auzaas un izraadiities, ka gaidiija muus tikai naakoshajaa vakaraa! Nu ko - ieradaamies mees 4 meichas tiehsi uz vecpuishu balliiti. Lai gan no toposhaa viira ne zinjas, ne minjas! Labi, shis pasaakums izgaazaas... Nu ko - naakoshais solis! Samekleet kaadu jauku cilveeku barinju un patuseet pa lapeni ezera krastaa... bet aaraa ir auksts un veejains... Nu ko - izraadaas mums nezinot uzradaas 2 mashiinas un 2 ljooti godpraatiigi shoferiishi, kas muus aizveda uz Pastendi, kur baaraa Diiva (taa nebuut nav reklaama) mees pamazaam iesaakaam tusset! Ak, jaa - aizmirsu par brauciena meerkji - braucaam mees ciemos pie veseliem 5 jubilaariem! Taatad mees sasveicaam 1 no atrastajiem jubilaariem, veel viens uzradaas veelaak, bet taa kaa daavana bija taada, kuru var daliit arii uzdaavinaatu, tad taa arii dariijaam. Un tad jau jautriiba sita aukstu vilni! PAr to, kas tur notika, lai paliek muusu un nevis juusu zinjaa... pachuksteeshu ka bildes ir ljooti izdevushaas un jautras, taapat kaads/-a par vinjaam nosarkst... Bet sarkstot jau tikai mees paraadam, ka veel neesam pavisam samaitaajushies! :)
nu taa, maajaas mees nokljuvaam ar muusu gaadiigajiem shoferiishiem, kam bija ne mazaak jautri kaa mums, kas bija lietojushi graadiigo! :)
Guleejam mees 2+2 stundas, jo regulaari kaadam vajadzeeja kaut kur iet un mazajaa istabinjaa 7 cilveekiem bija sameeraa shauri!
Guleet iegaajaam taatad 4 nakti,bet muus jau pa logu modinaaja 2 puishi!
nu un tad es atbraucu ar kaadu forshu kundzi un puisi maajaas, patiesiibaa mees visas triis! Un aatri ar vienu mashiinu stopojot nokljuvaam Ventspilii, taa laikam bija kompensaacija par vakardienu. :)

Labi un tagad laikam buus jaaiet slimot ar ledus slimiibu, t.i., slidot! :)
Lai jums jauka nedeelja un varu ieteikt, saakat tuseet jau piektdienaa, tad nedeeljas nogale liksies garaaka! :)
Veiksmiites!
link1 comment|post comment

Meklēju kēda drauga ierakstus [Sep. 2nd, 2004|08:35 pm]
[mood |sliminjsh]

Njā, te ilgi nebija būts, varbūt jāpiekāpj biežāk! :)
link1 comment|post comment

vajag [Mar. 9th, 2004|02:59 pm]
[mood |besīgs]

gribu citēt kādu draugu:

"Man vajag, lai man uzsmaida.
Lai pasaka kaut ko mīļu.
Lai atbalsta.
Lai ir man blakus.
Lai domā pa mani.

Man vajag.

Vajag."

Man arī vajag...
pat ļoti, ļoti, ļoti...

tikai man nav vārdu lai to pateiktu un drosmes,lai pateiktu īstajam... diemžēl... laikam būs vien jādzīvo tālāk ar savu nevarību...
link1 comment|post comment

Zhnjaudzeejs [Mar. 3rd, 2004|12:50 pm]
[mood |skumjš]

Jau otro vakaru un nakti nevaru normaali guleet, jo kaads zhnjaudz un smacee mani, man raadaas murgi... gandriiz vai jaasaak ticeet staastiem par voodo lellem un laastiem... ir sajuuta, ka kaads velns apguljoties un aizverot acis tev seezh uz kruutiim un smacee... kas? kapeec? ko esmu izdariijusi vai neizdariijusi? kursh mani nolaad?

ai, skaugji... bet laikam pozitiiva gara uztureeshana pashlaik buutu vislabaakais... jaadomaa par labo un... labais atmaksaajas 5-kaartiigi, bet ljaunais 10-kaartiigi... un ljaunais naak atpakalj aatraak nekaa labais... visam savs laiks!
link1 comment|post comment

"lielās pārmaiņas" [Feb. 26th, 2004|09:59 pm]
[mood |apņēmīgs]

nu kā jau tas gadās pie studentiem, arī nedēļas vidū var tīri labi patusēt, vakar šis pasākums izvērtās tīri nejauši, vienkārši ieradās gandrīz ducis puišu un tusiņš gāja vaļā! :)

nu bet ne par to ir stāsts, tikai dažkārt šādos tusiņos citi atbrīvojas no ikdienas problēmām, bet citi atkal tās izjūt spēcīgāk... protams, kā vienmēr pie tā var palīdzēt ne tikai jautrais garastāvoklis, bet arī dažādi palīglīdzekļi... nu ja, bet man vienkārši vakar bija tā reize, kad viss likās spilgtāks un emocionālāks... :) nu tautas valodā runājot, uznāca gruzoniņš!

nu lūk, pirms aptuveni 4-5 gadiem es mainījos... vienkārši nonākot jaunā vidē un satiekot jaunus cilvēkus, cilvēks gribot negribot mainās un vēl es tajā laikā atgriezos no peļņas meklējumiem Vācijā, nu tas jau būtu cits stāsts, mainījos par 90 grādiem un savu vērtību skalu samainīju pavisam otrādi, primārais vairs nebija - izdzīvot, bet dzīvot katru dzīves mirkli!
nu tad arī radās vēlēšanās visu ko pamēģināt tai skaitā arī cigaretes un alkoholu. Neesmu nekāda alkoholiķe un smēķētāja, bet vienkārši kompānijā tā bija vieglāk iejusties... tajā laikā man likās baigi kruti, tas taču ir jauki... es arī kļuvu jautrāka un sabiedriskāka, kaut kur pazuda kompleksi un līdz ar tiem arī mani principi... Pirms tam jau arī nebija nekādu problēmu ar komunikāciju un smaidīšanu, bet tad es kļuvu vēl atvērtāka un smaidīgāka... mans paziņu loks jau izpletās tik plašs, ka nezināju, kas mani uz ielas sveicina... nu gadās... zināju, ka esmu to cilvēciņu kaut kur redzējusi, bet vārdu piemirsusi... bet viņš mani atcerējās... nu jauki! :) piedodiet par atklātumu...

bet... pirms pāris dienām, gandrīz nedēļas, varbūt arī vairāk satiku vienu cilvēciņu, kas man atgādināja, kāda es biju pirms savām "lielajām pārmaiņām", manus principus un uzskatus, par to, ka dzert un smēķēt ir kaitīgi un ka var arī tāpat tusēt un pavadīt jautri laiku bez "jautrību veicinošiem līdzekļiem"... viņam nepatika, ka meitenes smēķē un droši vien arī tas, ka lieto alkoholu kā tēju... :) nu jā, tad es aizdomājos, ko esmu ieguvusi un ko esmu zaudējusi... es ieguvu plašu paziņu un jaunu draugu loku (kas ir ļoooti patīkami!), jaunus izdevīgus un neizdevīgus :) sakarus, pašpārliecinātību, atklātību, varbūt vairāk brīvības, bet es pazaudēju arī daļu jaukā - nesamaitātību, īstenumu, "svaigumu". Ar tiekšanos pēc bara kultūrām pazaudēju savu nesamaitātības šarmu... Protams, to visu var atgūt! bet lai atgūtu ir nepieciešams lielāks laiks nekā lai pazaudētu! :/ Tāpēc paldies tam cilvēciņam, ka viņš ieradās īstajā laikā! Uzraksti uz cigarešu paciņām neiespaido tik daudz kā šādi cilvēki draugu lokā! Paldies tev, ja arī nelasīsi šo tekstu! bet varbūt... Esmu pieņēmusi jau vienu lēmumu par savām pārmaiņām, šis būs vēl viens un kaut man pietiktu gribasspēka un pacietības, sirds gudruma un spēka turēties pie šī lēmuma - pamazām atmest kaitīgos ieradumus un kļūt "svaigai", brīvai no nejaukajiem mūdžiem, kas bija iemājojuši manā ķermenī un centās tur iekārtoties ērtāk! :/ es gribu būt tīra! :)

lai izdodas!
link2 comments|post comment

dziive kaa konfekshu papiiram [Feb. 21st, 2004|12:54 am]
[mood |skumji]
[music |Puff Daddy & Faith Evans - I'll Be Missing You]

jaa... juutos kaa prece... diemzheel... esmu vajadziiga tikai tad kad no manis ir ko panjemt, kad manis nebuss... neviens arii nepamaniis, ka es vairs neesmu... skumji, ja man ko vajag... es ejot pie draugiem nesanjemu to atbalstu un miilestiibu (draudziigu miilestiibu) ko ikdienaa sniedzu vinjiem... piedodiet... bet varbuut es maldos... ja taa, tad es atvainojos... taa laikam tad ir mana probleema, ka nemaaku sajust draudziigu atblastu... nu jaa... visi zin ka varees pie manis griezties ar jebkuru jautaajumu un es paliidzzshu, bet es nezinu pie kaa varu griezties es? pie kaa? kursh/-a nekad man neatteiks? kursh/-a man no aciim spees nolasiit, ka man ir slikti... nee... mans uzdevums ir tikai smaidiit un buut vienmeer jautrai... es tachu esmu labais garinjsh... kakjiitis no kakjiisha dzirnavinjaam... un to cilveeku atblastu, ko es veelos, nekad man neieguut... tas jau taa ir bijis 23 gadus... diemzheel... no manis maak panjemt... bet kapeec es dodu? un kapeec es nemaaku njemt divtik atpakalj? kur ir taa vaina? vai tieshaam es esmu miikstchaule un galiiga idiote, naivule no laukiem? vai tieshaam es nespeeju pastaaveet par sevi? vai esmu ap sevi izveidojusi kaut kaadu ideaalo pasauliiti - taadu kaa sargapvalku? vai tieshaam es esmu kaut kaads aarzemju zieds un nevis vienkaarshaa lauku neaizmirstuliite... kad vienreiz tas viss beigsies?

shodien netiishaam uzkaapu uz savas bikshu staras un samezhgjiijaas kaajas un pakritu, tieshi ielas viduu guleeju un skatiijos debesiis, es redzeeju debesis, superiigi tumshas debesis, bez nevienas zvaigzniites, bez meenesha ... mirklis bija tik iis... bet bija veelme aizlidot... kaut kur ljoti taalu, pavisam prom... no visa un visiem... arii doma... kaut mashiina brauktu un paarbrauktu man paari... un tad... lai brauc... vai ta kaadam saapeetu... nu jaa... varbuut mamuciitim... bet kam tad veel... reti kuram... paietu nedeelja un visi jau visu buutu aizmirsushi... kamdeelj es dziivoju? pashlaik izskataas, ka ne sevis deelj, bet gan citu deelj... par mani veiniigi atgaadinaatu manis atstaatie darbi un lietas... un tur jau nekaa dizha nav... tik ljoti gribas sajust pateisu miiljumu un siltumu... kapeec dziivee viss ir tieshi taa iekaartots? mees izmantojam visu liidz peedeejam un tad muusu chaulu kaa vecu ietinamo papiiru izmet... mees neesam nevienam vajadziigi... meetaajamies pa peljkjeem, drazaam un visaadiem citaadiem atkritumiem...

LAI!
link3 comments|post comment

Sāpiniet mani! [Feb. 4th, 2004|11:18 am]
"...tu esi jaux cilvēks, tu esi labs cilvēks... es negribu tevi sāpināt... tu esi labs draugs..."

nu kur es lai lieku šitādus vārdus??? sāpiniet! ļaujiet lai man sāp... varbūt es tiešām to vēlos... bet nekad nežēlojiet mani tad, kad es pati lūdzu, lai mani sāpina! :} nju ja... izklausās pēc mazohistes, bet man ir apriebies, ka man tā saka... es esmu cilvēks, kurš vēlas izjust visas sajūtas, ne tikai labus vārdus, cieņu, dažkārt mīlestību... kā lai es izjūtu sāpes, ja man to neļauj, kā lai es atsakos no tā, ko es nepazīstu... nevar dzīvot pilnvērtīgu dzīvi, ja kaut kā nav! kapēc mana jaukuma un mīļuma dēļ mani tur tādā kā siltumnīcā, kur es likšos, kad mani sāpinās... vai tiešām es esmu kāda ārzemju puķe, kura ir vārīga un rūpīgi kopjama? manuprāt, esmu visparastākā lauku puķe, kurai pat pavasra salnas liekas tā nekas... super! nu tad... nekādas žēlošanas!

mūžigi smaidošā :D
link3 comments|post comment

Nejaukais Jaukajaa vai Taada ir dziive [Dec. 30th, 2003|11:16 am]
Ar šo dienasgrāmatu ir tāpatās kā ar manu mīļo veco dienasgrāmatu-kladīti... Kad atceros, tad kaut ko ierakstu vai arī tad, kad ir uz sirsniņas sakrājies tik daudz, ka vairs nespēj turēt iekšā, kad viss pats gāžas mutuļiem laukā...

Es te tā pāršķirstīju iepriekšējos ierakstus... izskatās, ka mana dzīve ir viena maza ellīte... bet patiesībā, tas bija tikai tāds brīdis...

patiesībā, dzīve ir skaista un skaistāku es viņu vairs nevaru iedomāties. Man ir besis par to, ka ir Ziemassvētki un kārtējā depresija, bet tas salīdzinājumā ar citām problēmām, kas ir citiem cilvēkiem ir sīkums! Kapēc es par to ātrāk neiedomājos! Tā būtu daudz vienkāršāk dzīvot jau pirms mēneša... :))) Nu lūk!

Izskatās, ka visas problēmas atrisinās pašas no sevis, nu vismaz viena daļa... :) varbūt kāds labais gariņš palīdzējis, bet man tā vien šķiet, ka šis labais gariņš ir laiks! Laiks, kas dziedē visu!

Un nedrīkst aizmirst savu moto: Viss vienmēr beidzas labi un rīt būs vienmēr labāk, jo sliktāk jau vairs nemēdz būt! :)))

Priecīgus svētkus!

Maijux
link2 comments|post comment

Asaras [Dec. 18th, 2003|09:31 am]
...vakar atkal kārtējo reizi noriju vienu asaru kamolu... bet uz cik ilgu laiku... viss kaķim zem astes... hehehe... un pelei bļodā... :) ...labi, ka vēl pasmaidīt varu... labi, ka vēl humoru neesmu pazaudējusi... neteikšu, kamdēļ, bet tomēr vakar raudāju... muļķīgs iemesls... bet fakts...

nē, laikam jāpasaka... tas nekas, ka iedragāšu savu lepnumu... ir jāizkliedz... reizēm liekas, ka tā saucamais stiprais dzimums ir vēl vājāks par vājo dzimumu, liekas, ka viņi ir daudz vairāk jāsaudzē un jākopj kā cimperlīgas siltumnīcas puķes, jārūpējas, lai viņiem ne par ko nebūtu jādomā un, diespas, ka tik kaut kas nenotiek!!!! Vienmēr viņiem ir nepieciešamas privilēģijas un atlaides...
Pie pirmās izdevības viņi izmanto visus (kaitīgos) līdzekļus, lai aizmirstu radušos problēmu un neko nedara lietas labā, lai atrisinātu to. Vai tad aizmirstot kaut kas atrisinās??? Laikam jau dzīves filosofija ir kā strausiem - kamēr galva smiltīs, tikmēr ir labi... vismaz domā, ka viss ir labi...
Bet vai nebūtu vienkāršāk mesties ar galvu tai problēmā iekšā un vienreiz par visām reizēm viņu izpurināt kā pelavu maisu!!!

Nu, nu... tagad esmu sabojājusi visu savu labo reputāciju un vispār... bet vairāk klusēt es nespēju... man arī ir tikai kaut kāds limits ar pacietības mēru... sorry, tas nebija nekas personīgs... bet varbūt tomēr... domājiet kā gribat...jūsu izvēle!
link2 comments|post comment

cilvēki, cilvēciņi [Dec. 16th, 2003|09:48 am]
Kā var viens vārds sarūgtināt cilvēku? Kāpēc ap mums valda tāds ļaunums? Kāpēc mēs neticam un neuzticamies viens otram? Vai tiešām visi vienmēr melo un mānās? Vai pie visām likstām ir vainīgs vienmēr tikai otrs? Varbūt tomēr kādreiz arī vaina jāmeklē pašā... Mēs taču katrs pats esam savi laimes kalēji, mums katram ir dota iespēja nodzīvot dzīvi skaistu, citam garāku, citam īsāku, bet SAVU DZĪVI - vienreizēju, neaizmirstamu, fantastisku, aizraijošu, apskaužamu, prieka un laimes, cerību un mīlestības pilnu, arī sāpju un raižu neaizmirstu, bet tās jau tikai stiprina mūsos garu un spēku dzīvot vēl skaistāk, vēl mīļāk, vēl saskanīgāk... Daži teiks - atradusies te ideāliste! Nē, es vienkārši mīlu dzīvi un visu, kas ar to saistīts. Tas nekas, ka viņa mani nežēlo un cērt pliķi pēc pliķa... Nekas, kamēr dzīst viens vaigs, griezīšu otru, lai jau...

Kādā mana drauga dienasgrāmatā bija strīds par to, vai eksistē mīlestība? Jā viņa ir! Vēl vairāk, mēs viņu elpojam, dzirdam, sajūtam, ēdam... Viņa ir visur un nekur! Viņa ir kokos, lapās, zemē, ūdenī, lietū, negaisā, saulē, vējā, puķēs, putekļos un smiltīs...

P.S. Varētu rasties jautājums, kas mani tik agri noskaņoja uz šādas stīgas... kāds večuks, kas ienāca pie manis darbā un teica: Ja arī jūs zinātu, ka tepat blakus ir kaut kur lētāk, jūs tik un tā neteiktu!
link1 comment|post comment

[Dec. 16th, 2003|09:05 am]
Cik dīvaina sajūta... It kā manī elle ar debesīm sajaukusies... manī dzied debesu eņģeļu koris un tajā pašā laikā kaut kur tālumā var dzirdēt elles velnēnu čigāšanu un trokšņošanu... vai vienmēr pirms Ziemassvētkiem parādās tāda sajūta?
linkpost comment

Lai saulīte rīt spīdētu [Dec. 14th, 2003|07:24 pm]
Tikai grūtības stiprina mūsu spēku un garu! :)Tā kā ar pozitīvu noskaņu uz priekšu iekšā visos dubļos un izmēzt viņus ka šķīst!!!!! Un viss taču vienmēr beidzas labi, ne taa?! Laix arii visu dziedē!

Bieži vien dzīvē gadās tā, ka mēs gribam to, ko nevaram un nekad nevarēsim dabūt. Tas izklausās tik absurdi!!!! Un vai mums būtu jāpieņem tas, ko varam dabūt???? Vai ar to mums būtu jāsamierinās vai tomēr jātiecas pēc tā, ko vēlamies? Šis jautājums jau mani kādu ilgāku laiciņu nomoca... Tāda lūk dilemma.

Tas stulbais Dievs ir tikpat akls kā kurmis zem zemes!!! Varētu padomāt, ka Tev no dzīves tā mazāk pātagas cirtienu ticis, tad nu šis "kungs" izdomājis Tev vēl kaut ko uzgāzt uz pleciem!!!!
link3 comments|post comment

navigation
[ viewing | most recent entries ]