| cilvēki, cilvēciņi |
Dec. 16th, 2003|09:48 am |
Kā var viens vārds sarūgtināt cilvēku? Kāpēc ap mums valda tāds ļaunums? Kāpēc mēs neticam un neuzticamies viens otram? Vai tiešām visi vienmēr melo un mānās? Vai pie visām likstām ir vainīgs vienmēr tikai otrs? Varbūt tomēr kādreiz arī vaina jāmeklē pašā... Mēs taču katrs pats esam savi laimes kalēji, mums katram ir dota iespēja nodzīvot dzīvi skaistu, citam garāku, citam īsāku, bet SAVU DZĪVI - vienreizēju, neaizmirstamu, fantastisku, aizraijošu, apskaužamu, prieka un laimes, cerību un mīlestības pilnu, arī sāpju un raižu neaizmirstu, bet tās jau tikai stiprina mūsos garu un spēku dzīvot vēl skaistāk, vēl mīļāk, vēl saskanīgāk... Daži teiks - atradusies te ideāliste! Nē, es vienkārši mīlu dzīvi un visu, kas ar to saistīts. Tas nekas, ka viņa mani nežēlo un cērt pliķi pēc pliķa... Nekas, kamēr dzīst viens vaigs, griezīšu otru, lai jau...
Kādā mana drauga dienasgrāmatā bija strīds par to, vai eksistē mīlestība? Jā viņa ir! Vēl vairāk, mēs viņu elpojam, dzirdam, sajūtam, ēdam... Viņa ir visur un nekur! Viņa ir kokos, lapās, zemē, ūdenī, lietū, negaisā, saulē, vējā, puķēs, putekļos un smiltīs...
P.S. Varētu rasties jautājums, kas mani tik agri noskaņoja uz šādas stīgas... kāds večuks, kas ienāca pie manis darbā un teica: Ja arī jūs zinātu, ka tepat blakus ir kaut kur lētāk, jūs tik un tā neteiktu! |
|