Xillia

No Tevis lūdzu, tikai vienu acu skatu sveicienam. Vai tas ir par daudz prasīts ?
Man nevajag vārdus! Tas jau būtu par daudz! Par daudz trokšņu un samākslotības, par daudz lieka un nevajadzīga. Vārdi vairs nav daļa no mums. Vārdi..? Tie jau ir cita pasaule... Tie dzīvo paši par sevi... Tie dara, ko grib neatkarīgi no mums...
Man nevajag smaidu - par daudz prieka un par daudz cerību sapnim, kas visdrīzāk nekad arī nepiepildīsies. Ir šausmīgi likt sirdij cerēt, zinot, ka cerības nepiepildīsies. Ir cietsirdīgi un nežēlīgi likt cerēt uz kaut ko neiespējamu, nesasniedzamu un iespējams neeksistējošu.
Man nevajag glāstu. Par daudz saistību un pienākumu. Nevajag! Par daudz atmiņu, kas neļautu man dzīvot, kas visu mūžu liktu man dzīvot tikai šajā mirklī, kas man liktu apstāties un palikt, Palikt uz vienas, palikt pagātnē. Nekad neiet uz priekšu un nemaz nevēlēties iet uz priekšu. Pazust, apstāties, iznīcināt sevi...
Man nevajag tavu skūpstu - tā jau ir nāve. Nāve visam, kas nesaistās ar tevi, Tā būs nāve arī man, es būšu tikai daļa no tevis un viss. Man neeksistēs nekas, izņemot tevi, viss pārējais būs miris... Miris, lai nekad neceltos...
Man vajag tikai vienu acu skatu sveicienam! Tikai mirkli... Vienu skatu... Otrais...? Otrais jau būtu atvadas...