Xillia

Es vēlos kamīnu pielietu pilnu ar liesmām,
Sapņus, kuri nemirst, kad piepildās.
Es vēlos smejoties skatīties sejā briesmām
Un nedaudz bailes, kas pārņem, kad apmaldās.

Es vēlos saprast vēju, kāpēc tas klejo,
Palikt par pūku un klusi aizlidot līdz.
Es vēlos mācēt smieties, kad jūtu : sirds melo.
Un zināt, kāpēc Tu tomēr nepalīdzi..

Mana pasaule saraujas maza maziņa.
Paslēpju plaukstā.
Sažņaudzu pirkstus cieši, tik cieši,
Ka sagribas raudāt.

Tik melna un ļauna tā palikusi
Kauns rādīt citiem,
Bet ceru, ka neviens to nesaskatīs
Caur maniem sakļautjaiem pirkstiem.

Aiziešu viņu sadedzināt,
Sākšu dzīvot no jauna.
Lai pašai uz sevi paskatoties
Nebūtu jāsarkst no kauna.

Mana pasaule, mana pasaule...
Sarkanas liesmas krāsos...
Manas pasaules degošās asinis
Sniegā baltajā lāsos.

Kā ledus tu -
Kūsti manās rokās,
Vasarā veldzē mani
Un mirgo, kā varavīksne.
Kā ledus es -
Esmu auksta un salta,
Nogalinu
Un dzeļu ar savām šķembām.

Kā uguns tu -
Sasildi mani,
Rādi man gaismu
Un dejo manā priekšā.
Kā uguns es -
Tevi iznīcinu,
Smejos par dzīvi
Un apdedzinu ar liesmām.

Ir divas pasaules -
Kāda, kuru gaidu es un kāda, kura gaida mani.

Neskaties atpakaļ...
Atpakaļceļa vairs nav...

Mammu, tēti, kur jūs abi esat?
Nāciet mani lūdzu noglāstīt!
To, cik skumji ir bez jūsu mīlas,
Nemaz vārdiem nevar cilvēks pastāstīt.

Kur un kāpēc pazudāt šos gadus ?
Es.. es esmu šeit un cerot gaidu jūs.
Prāts man ausī iečukst :"Viņi nenāks!"
Bet sirds mana gaidīt nepiekūst.

Mammu, tēti, ziniet, dienas aizskriet,
Tomēr naktīs skumji paliek man.
Zini, māmiņ, zvaigznēs redzu tevi,
Vējā dzirdu - tēta balss tur skan.

Esmu viens. Bez jums neviens man nav.
Jā... un nevajaga ar,
Ja vēl kādreiz jūsu mīļās rokas
Manus matus maigi glāstot skar.

Mammu, tēti, es jūs tomēr mīlu,
Lai gan mani nemīlējāt jūs.
Bet es tomēr ticēju, ka kādreiz,
Manu pieri sasniegs jūsu skūpsts.

Jā, es biju mazs, bet sapratu jau toreiz-
Varbūt, ka vairs neredzēsimies.
Jā, es biju, bet kāds jau toreiz
Diemžēl neatļāva sāpēm aizgriezties.

Mammu, tēti, vai jūs varat dzirdēt,
Kā pukst pamestā un nemīlētā sirds ?
Vai jūs ziniet to, ka es pat tagad,
Būtu gatavs jūsu vietā mirt ?

2002. marts/aprīlis

Atkal tas pats
Modina mani no miega...
Elpa plūst saraustīta,
Nepazīst prieka...
Dvēsele saplosīta
Iemesta stūrī
Sirds pulsē neprātīga,
Dauzās pa krūtīm,
Ieraujos sevī,
Aizveru acis.
Kā būtu labāk???
Nakts nepasacīs,
Acis nesaskatīs,
Lūpas nepačukstēs,
Pirksti neparādīs.
...tu skaļi kliegsi,
Sirds nenoticēs...

...un man ir kāds, ko vienmēr atcerēšos,
Un smaidīšu, jo nevar savādāk...
Un vienmēr, kad es atskatīšos
Dēļ viņa sirds man atkal smaidīt sāks...

Kāpēc šodien es jūtos tik svešs... ?

Tu gribēji, lai tev uzraxtu dzeju...
Tik skaistu un jauku, kā debesis
Lucu piedod, es nepaspēju
Gan kāda cita tev tādu uzrakstīs.

Es tev varēju uzrakstīt
Par šoziemas maigo, pūkaino sniegu
Kas lēni un rāmi debesīs slīd
Visiem par prieku.

Par debesīm kailajām, zilajām,
Kurās mirdzoši mākoņi plūst,
Par tavām acīm pelēkām,
Kuras sapņo un jūt.

Par jūru, kas pretī pasaulei
Vilņus mezdama, šalkdama skrien.
Par to, kā tava dvēsele
Smaidīga ir arvien.

Es varēju rakstīt, bet nokavēju
Tāpēc es rakstu tagad.
Mirdzošie mākoņi, izklīst dēļ vēja
Tie aizlido - miera labad...

Sniegs baltais nu nosēdies klusi
Par pelēkiem dubļiem ir tapis.
Un tavas burvīgās acis
Ir bijis tik maldinošs sapnis.

Jūra un debesis vienojās
Negantā, riebīgā vētrā
Smiltis debesīs paceļās
Traucās sejā un cērtās.

Zvaigznes viena pēc otras
Izdziest, nomirst un krīt.
Tik daudz tu tās nonāvēji,
Ka ne saskaitīt...

Ienāca prātā uzspridzināt zvaigznes.
Vienkārši tāpat, lai naktīs netraucē gulēt.
Lai nespīd acīs tik spoži. Lai nedejo mēnesim apkārt...
Lai nesmej par mani...
Uzpridzināt un salasīt zvaigžņu putekļus,
Pieiet pie tevis un iemest tev acīs,
Lai tās man naktīs traucētu gulēt, dejotu apkārt
Un maigiem un priecīgiem smiekliem par mani smietos...
Bet zvaigznes sabira jūrā...
Un es bezcerīgi raugos tavās aukstajās acīs,
Jo zinu, ka nesmaidīs tās man un nemirdzēs spoži...
Un tikai mēness uz mani, tā rāmi ar nožēlu skatās,
Jo saprot, ka zaudēju vienīgo, kas man vien ir...
Metīšos jūrā, vienalga, ka nemāku peldēt,
Skriešu pret vilņiem, skriešu, cik vien man spēks.
Es nespētu piedot, ka neskrēju pretī es laimei..
Pastiepšu rokas un atliks man iespējas divas -
Pieķerties zvaigznēm, vai vienkārši.. vienkārši grimt...

Tikai tad, kad man saap galva, es saprotu, cik labi ir tad, kad man vinja nesaap.......

Mmmmmmmm, beidzot uzradusies kaut kaada Ziemassveetku sajuuta, kaut arii maza, bet tomeer...
Mmmmmmmm dievinu sniegu......
Mmmmmmmm, censhos domaat ar galvu, sirdi noliekot kaut kur taalu prom.... sanaak nedaudz....
Mmmmmmmm, esmu iemiileejusies :)))))) Kaa gan var nemiileet shito balto, smalko sniedzinju, veeja braazmas un nedaudz lilliigaas debesis manu acu priekshaa??? :)
Buch jums visiem Ziemassveetkos :*******

Dooooooooh, totaals ideju truukums...
Ārprātīgs saldumu trūkums...
Milzīgs gaismas trūkums...
Sāpīgs draugu trūkums...
Aizdomīgs mīlestības trūkums...
Neaptverams sniega trūkums...
Pamatīgs sapņu trūkums...
Neliels ticības trūkums...
Pavisam niecīgs siltuma trūkums...

Bet es neparko nesūdzos :)
Es vienkārši konstatēju faktus,
Ja tas tā ir, tad tā tam jābūt...
Varbūt es vienkārši pietiekami necenšos šos trūkumus novērst...?
Varbūt vienkārši man vajag izgulēties.
Varbūt es esmu nedaudz apjukusi...
Pārāk daudz trūkumu.
Pārāk daudz varbūt.
Pārāk daudz nenoteiktības.
Pārāk maz gribas.

Nē, man patiešām vahag izgulēties!!! :)

.....neviens nav vainīgs,
man žēl, ka tomēr
ir bijis tā....

Atradu vienu savu pāris mēnešus vecu dzejolīti... Tikai neatceros, kam veltīts... žēl...

Varbūt tad, kad saule dzisīs,
Paliks melna mūžu mūžos,
Es pēc tavas mīlestības
Negurdama karsti lūgšos.
Tagad man to nevajaga,
Man ir viss, ko vien es vēlos,
Bet es saprotu, ka kādreiz
Tiks tas aizpūsts skarbos vējos.
Tad man vaidzēs tavu mīlu,
Ko es nesen atraidīju,
Tad man vaidzēs tavas rokas,
Kas reiz mani apsildīja.
Tavas rokas, tavas lūpas,
Kas man šķita mazsvarīgas
Tumsā vairīsies no manis
Un no manas mīlestības...

Kaisle
Ļoti spēcīgas, grūti apvaldāmas jūtas; liela aizrautība, dedzība; spēcīgs juteklisks pārdzīvojums.

Mīlestība
Emocionāls stāvoklis, kam raksturīgas dziļas simpātijas, sirsnība (pret pretēja dzimuma cilvēku) un jutekliska tieksme pēc tā.

Hmzzz.... kaisle laikam ir spēcīgākas jūtas par mīlestību, manuprāt tā tam nevajadzētu būt....

Es gribēju tevi uzzīmēt, bet pietrūka krāsu. Kā gan es varētu uzzīmēt to, ko es pret tevi jūtu? To milzīgo prieku Tevi ieraugot, pirmos soļus ceļā uz pilnīgu uzticību, jaunas mīlestības sākumu un bezgalīgas ilgas... Nedaudz baiļu Tevi pazaudēt un nedaudz baiļu tikt pazaudētai pašai un mazu kripatiņu gandrīz nepieklājīgas dievināšanas...
Es gribēju tevi izstāstīt, bet nebija tādu vārdu. Nevar izstāstīt Tavus maigos matus, klusi pavērtās lūpas un mūžīgās dzirksteles Tavās mirdzošajās un pilnīgi skaidrajās acīs. Nav iespējams izstāstīt Tavu smaidu, kad smejās ne tikai Tavas lūpas, bet visa seja, viss Tavs ķermenis un acis... acis visvairāk...
Es gribēju Tevi uzrakstīt. Kā..? Vienkārši nevar... To siltumu, ko es jūtu Tev blakus, maigumu, kas plūst no Tevis un to neizprotamo mieru, kas nemitīgi strāvo tev visapkārt. Drošību, kad man nav jābaidās ne no kā... es esmu brīva ...
Kā lai uzzīmē, izstāsta un uzraksta kaut ko tik dievišķīgu, tik svētu manās acīs? Dvēselē tik ļoti pārāku par visiem citiem... Kā gan lai es Tev un citiem izskaidroju to, ko man pašai pagaidām nav lemts saprast, to ko es nemāku izskaidrot!!! Tā nav tikai cieņa, bijība un akla uzticība. Tā nav arī tikai pakļaušanās, atdošanās un padošanās. Tas ir kas vairāk...
Bet es cenšos! Es vēljoprojām gribu Tevi izstāstīt!
Es vēljoprojām gribu Tevi uzzīmēt!
Es vēljorpojām gribu Tevi uzrakstīt!
Es vēljoprojām gribu Tevi...

Aapaac, par ko gan esmu pelniijusi tik labu gariigo shodien? Peedeejaas dienaas staigaaju apkaart sagruziijusies un tikai tagad aptveru, cik tas bija nejauki gan pret sevi, gan pret citiem. OK jaaiet raadiit visiem mans smaidiigais un prieciigais sejinsh varbuut veel kaadam palix labaak :)

Es sevi aizliedzu!!!! ;P~~~