Xillia

Atradu vienu savu pāris mēnešus vecu dzejolīti... Tikai neatceros, kam veltīts... žēl...

Varbūt tad, kad saule dzisīs,
Paliks melna mūžu mūžos,
Es pēc tavas mīlestības
Negurdama karsti lūgšos.
Tagad man to nevajaga,
Man ir viss, ko vien es vēlos,
Bet es saprotu, ka kādreiz
Tiks tas aizpūsts skarbos vējos.
Tad man vaidzēs tavu mīlu,
Ko es nesen atraidīju,
Tad man vaidzēs tavas rokas,
Kas reiz mani apsildīja.
Tavas rokas, tavas lūpas,
Kas man šķita mazsvarīgas
Tumsā vairīsies no manis
Un no manas mīlestības...