Xillia

Es gribēju tevi uzzīmēt, bet pietrūka krāsu. Kā gan es varētu uzzīmēt to, ko es pret tevi jūtu? To milzīgo prieku Tevi ieraugot, pirmos soļus ceļā uz pilnīgu uzticību, jaunas mīlestības sākumu un bezgalīgas ilgas... Nedaudz baiļu Tevi pazaudēt un nedaudz baiļu tikt pazaudētai pašai un mazu kripatiņu gandrīz nepieklājīgas dievināšanas...
Es gribēju tevi izstāstīt, bet nebija tādu vārdu. Nevar izstāstīt Tavus maigos matus, klusi pavērtās lūpas un mūžīgās dzirksteles Tavās mirdzošajās un pilnīgi skaidrajās acīs. Nav iespējams izstāstīt Tavu smaidu, kad smejās ne tikai Tavas lūpas, bet visa seja, viss Tavs ķermenis un acis... acis visvairāk...
Es gribēju Tevi uzrakstīt. Kā..? Vienkārši nevar... To siltumu, ko es jūtu Tev blakus, maigumu, kas plūst no Tevis un to neizprotamo mieru, kas nemitīgi strāvo tev visapkārt. Drošību, kad man nav jābaidās ne no kā... es esmu brīva ...
Kā lai uzzīmē, izstāsta un uzraksta kaut ko tik dievišķīgu, tik svētu manās acīs? Dvēselē tik ļoti pārāku par visiem citiem... Kā gan lai es Tev un citiem izskaidroju to, ko man pašai pagaidām nav lemts saprast, to ko es nemāku izskaidrot!!! Tā nav tikai cieņa, bijība un akla uzticība. Tā nav arī tikai pakļaušanās, atdošanās un padošanās. Tas ir kas vairāk...
Bet es cenšos! Es vēljoprojām gribu Tevi izstāstīt!
Es vēljoprojām gribu Tevi uzzīmēt!
Es vēljorpojām gribu Tevi uzrakstīt!
Es vēljoprojām gribu Tevi...