Xillia

Mammu, tēti, kur jūs abi esat?
Nāciet mani lūdzu noglāstīt!
To, cik skumji ir bez jūsu mīlas,
Nemaz vārdiem nevar cilvēks pastāstīt.

Kur un kāpēc pazudāt šos gadus ?
Es.. es esmu šeit un cerot gaidu jūs.
Prāts man ausī iečukst :"Viņi nenāks!"
Bet sirds mana gaidīt nepiekūst.

Mammu, tēti, ziniet, dienas aizskriet,
Tomēr naktīs skumji paliek man.
Zini, māmiņ, zvaigznēs redzu tevi,
Vējā dzirdu - tēta balss tur skan.

Esmu viens. Bez jums neviens man nav.
Jā... un nevajaga ar,
Ja vēl kādreiz jūsu mīļās rokas
Manus matus maigi glāstot skar.

Mammu, tēti, es jūs tomēr mīlu,
Lai gan mani nemīlējāt jūs.
Bet es tomēr ticēju, ka kādreiz,
Manu pieri sasniegs jūsu skūpsts.

Jā, es biju mazs, bet sapratu jau toreiz-
Varbūt, ka vairs neredzēsimies.
Jā, es biju, bet kāds jau toreiz
Diemžēl neatļāva sāpēm aizgriezties.

Mammu, tēti, vai jūs varat dzirdēt,
Kā pukst pamestā un nemīlētā sirds ?
Vai jūs ziniet to, ka es pat tagad,
Būtu gatavs jūsu vietā mirt ?

2002. marts/aprīlis