Xillia

Ienāca prātā uzspridzināt zvaigznes.
Vienkārši tāpat, lai naktīs netraucē gulēt.
Lai nespīd acīs tik spoži. Lai nedejo mēnesim apkārt...
Lai nesmej par mani...
Uzpridzināt un salasīt zvaigžņu putekļus,
Pieiet pie tevis un iemest tev acīs,
Lai tās man naktīs traucētu gulēt, dejotu apkārt
Un maigiem un priecīgiem smiekliem par mani smietos...
Bet zvaigznes sabira jūrā...
Un es bezcerīgi raugos tavās aukstajās acīs,
Jo zinu, ka nesmaidīs tās man un nemirdzēs spoži...
Un tikai mēness uz mani, tā rāmi ar nožēlu skatās,
Jo saprot, ka zaudēju vienīgo, kas man vien ir...
Metīšos jūrā, vienalga, ka nemāku peldēt,
Skriešu pret vilņiem, skriešu, cik vien man spēks.
Es nespētu piedot, ka neskrēju pretī es laimei..
Pastiepšu rokas un atliks man iespējas divas -
Pieķerties zvaigznēm, vai vienkārši.. vienkārši grimt...