Xillia

Jūra, jūra, nemierīgā jūra,
Uguns zibsnis Tevi pušu šķeļ
Tava dzīve nebeidzami sūra,
Bet Tu smaidi - bērniņš abām rokām
Tavus baltos putu kalnus smeļ!

Tu pret krastu izmet viļņus savus
Vai tas naids, vai kādas nebeidzamas ilgas?
Varbūt skrien pēc nesniedzamas slavas?
Bet Tu smaidi - Tavu vārdu nepārtraukti
Klusās balsīs izčukst vējā smilgas!

Daudzi sapņu kuģi plūst Tev pāri,
Bet Tev pašai nav savs ceļš, ko iet
Lai kā Tu centies, Tu uz vietas stāvi,
Bet Tu smaidi - tikai Tavos putu viļņos
Saule sārtus starus metot katru nakti riet!