Xillia

Ar sarkaniem, tumši sarkaniem burtiem,
Uz melnas zemes uzraksti mani Tu,
It kā es Tev...
...kaut ko nozīmētu.
Tik cītīgi velkot
Burtu aiz burta,
Loku aiz loka,
Apli aiz apļa...
Tik skaisti, tik maigi,
Ka nedaudz aiz laimes,
Gribas raudāt.
"Kāpēc, kāpēc,
Tu mani dzejo?"
Man gribas jautāt,
Es smaidu, es smejos,
... tik mirklis, viss mainās:
Mani gaišākie sapņi pārtop
Sāpīgās ainās.
Es nespēju saprast,
Kāpēc tik pēkšņi
Neko nesacīji,
Vienkārši paņēmi mani
Un notīriji...
Mani burti
Saplūda kopā,
Tu iznīcināji mani,
Pats savām rokām.
Pat tagad pret Tevi
Man nav nekāds naids,
Tik nespēju lūgties:
"Laid, mani, laid!"
Es nespēju tēlot
Un stipra būt,
Jo sapratu - zini,
Ko sirds mana jūt...
Es padevos Tev,
Aizverot acis,
Un dziestot kā svece,
Pēdējoreiz mana galva
Meklēja tavu plecu.
Un pēdejo reiz,
Manas mūžības laikā,
Manas acis bez vārdiem
Gribēja jautāt:
"Kāpēc Tu mani pieradināji,
Ja biji jau nolēmis iznīcināt?"