Xillia

Sasodīts, man nevajag !
Ne tavas acis, ne tavas lūpas,
Tik neveikls apmāns tas viss.
Es vienkārši cenšos sev iestāstīt,
Ka man ir kāds, kuru iemīlēt,
Kāds, kuru sajust, kam būt, bet nekā.
Piedod par meliem, piedod par smaidiem,
Kuri nenāca no sirds.
Piedod par solījumiem,
Kuriem lemts mirt.
Es tikai sāpinu, es tikai meloju,
Gan tev, gan arī sev.
Bēdz, kamēr nav par vēlu,
Uzmanies, sekošu tev.
Slēpies, kur vien tu vari un kā,
Apmētā mani ar dubļiem, lai zinu,
Ka zini - es mānos.
Bet es gribu, es tiešām gribu...
Iemīlēt...
Varbūt vēl ir par agru ?
Varbūt jau ir par vēlu ?
Nezinu, kāpēc es tev
Tagad visu šo stāstu.
Varbūt, ka atkal apzinos,
Cik zemiski kādu krāpt.
Nezinu... varbūt, ka rīt
Domāšu savādāk.
Bēdz, netici man ne vārda,
Nav vērts.
Asaras sāļas līst brūcēs
Un cērtas.
Rīt, es atkal kritīšu ceļos un teikšu,
Ka esi man viss...
Es smaidīšu, lūgšos un kliegšu,
Tev liksies, ka esmu tev viss..
Bet ... es ceru, ka būsi tu stiprs
Un pagriezīsies, un pametīsi.
Tas nebūs nekāds grēks.
Es raudāšu, bet vēlēšos tev paldies pasacīt,
Jo pašai prom no tevis aiziet man nav spēks.