wowow@14:29
Kalnos bija saule (visas 6 dienas!) un pavasaris (bet tas netraucē slēpot uz ledāja), šeit sniegs un ziema. Uzreiz pēc kalna lasīju grāmatu (The Innovator's Dilemma
Jāpārslēdzas "atpakaļ pie darba" režīmā...pagaidām ne īsti labi sanāk.
Elektriskā spēle bez snaiperšautenes nav nekāda spēle (beidzot sāku spēlēt Bioshock Infinite, ko gadu vai divus gadus atpakaļ nopirku un pat nesāku). Skriet un bliezt, tur vajag refleksus, kuri man nav kopti gadus piecpadsmit vismaz. Tiku līdz vietai, kur tādu dod, nastrojeņije ulutšilos.
Aizvakar baigi nobietējos, braucu ar citu dēli, nebiju vēl piešāvies. Kritiens sāpīgs un nu jau otro dienu arī galva mazliet dulla. Cerams tā nav smadzeņtrīce.
Laicīgi notinoties no balles, galva nemaz nesāp, var celties jau deviņos, divpadsmitos jau būt upē aiz laivas, pamosties un pusdivos jau dzert veldzējošo alu. Saulē pārāk karsti, ēnā mazliet par aukstu, maize cepas un visa diena vēl priekšā.
Šogad aiz laivas pirmoreiz izbraucu 14. jūnijā.
Lecu, kritu, beigās zābakam saplīsa stiprinājuma aukla.
Ūdens Lielupē vēsīgs bet ar garo hidru ir ok.
Laikam kalnos iesnas paguva izārstēties vai vismaz apārstēties - vakardienas atpakaļceļš beidzās tikai ar aizkritušu ausi (vēl joprojām nav atkritusi). Pēc 36 nomodā pavadītajām stundām gandrīz atkopos ar 13 stundām miega, palicis tik viegls dullums. Iespējams, viss sliktais čārterbraucienā piedzīvotais (nīkšana lidostās, nīkšana gaidot grupas autobusu, aizkavētais atpakaļreiss) aizmirsīsies un nākamgad atkal ir vērts pamonitorēt tūroperatoru lapas (jāuztaisa skripts cenu monitorēšanai) lai aizšautu kādā lētā snowtūrē.
La Plagne man patīk mazāk kā kaimiņos esošais un savienotais Les Arcs. Samērā plakans ar pārāk plakanām zilajām trasēm, parāk maz sarkanajām/melnajām un pārāk maz trasēm, kas tiek kaisītas ar mākslīgo sniegu. Šajā javārī tas bija ledains un pliks, tas varētu būt baudāmāks javāra beigās/februārī, kad parasti ir vairāk sniega, tad offpiste ziņā varētu būt tīri baudāms (uz trasēm tad visticamāk ir pārāk daudz cilvēku jo kūrorts ir uzbūvēts kā masu procesēšanas vieta). Jebkurā gadījumā manā personīgajā Top5 La Plagne neiekļuva.
Padoms - ja kāds brauc uz La Plagne, tad atcerieties - pusdienas ir jāēd restorānā "Les Borseliers", Borseliers pacēlāja apakšā (Champagny-en-Vanoise sektors) - ļoti laba kvalitātes/cenas attiecība.
Vakar biju Mežkalnos - tas ir tieši tas pats Riekstkalns tikai bez tik daudziem pacēlējiem (un ar nolietotākiem), sniega pūtējiem un retrakiem, ar mazāk trasēm un lampām un visu pārējo. Toties lētāk un kafejnīcā mums uzsauca tēju. Bija -15 un seja bišķi stinga, bet bērniem bija prieks un man arī, ka izrāvos no pēcziemssvētku/jaunāgada/dzimšanas dienas melanholijas gruzona. Šodien gan gruzons ir atpakaļ, bet tā jau laikam katru gadu, cik atceros. Pa starpām izlasīju vēl vienu Jusi Adleru-Olsenu "Fazānu slepkavas". Tāda sajūta kā būtu apēdis turzu popkorna - ēst var un iesākot grūti apstāties, taču kaut kā gandarījuma no šāda detektīva ir krietni mazāk kā citu drūmo ziemeļnieku - Nesbē vai Lārsona grāmatās.
Šodien sāku lasīt Ursulas Le Gvinas "Tumsas kreisā roka" - nesaprotu kā vispār tādu biju palaidis garām savā jaunībā kad centos izlasīt visu, kas nominēts vai vinnējis Locus/Hugo/Nebula, riktīgi kruta grāmata! Nu un atkal uz galvas uzkrīt un dienu (droši vien arī rītdienu) nozog visādi īpašuma apsaimniekošanas jautājumi, kuru risināšana nav mans aicinājums - pagrabi, kopīpašuma apsaimniekošanas nianses utt.
Aktīvā atpūta (c) šodien beidzās ar iegāšanos uz muguras no augstuma, kas bija krietni virs viļņa augšas. Sāp, maita, pat pie dziļākas ieelpas. Mājā kaut kur atkal kaut kas tek garām (poda skalojamā kaste). Nekas cits neatliek, kā sēdēt dārzā ar saviņōnu, gardajām olivām (ar ķiplociņu iekšā, no Dongastronom) un piedrāzt to visu.
nopirkt atpakaļbiļetes 19.jūlijā, nevis 19. jūnijā - achievement unlocked
nokarāties 45min starptautiskajā zvanā no Īrijas uz UK, klausoties "you are in the waiting queue" - check
piemaksāt par atpakaļbiļetēm x 1,5 - done
tikt pie negaidītām, neplānotām dažām ekstra dienām Dublinā - allright
other than that - ceļojums ir perfekts, laiks burvīgs (+24-26, dzirdēju jums tur Latvijā vasara jau izslēgta)
Neticami, ka svētdienā var pagūt gan normāli izgulēties, gan nesteidzīgi paēst brokastis, gan raženi pastrādāt, gan aizbraukt uz upi un atklāt veika sezonu, gan izdzert alu un vēl pat nav seši! Kāpēc darba dienās tas tā neizdodas?
Ar bērniem kopā iečekots mūžā pirmais ģeoslēpnis atceļā no Cēsīm. Bija jautri.
Kalnos bija saule (visas 6 dienas!) un pavasaris (bet tas netraucē slēpot uz ledāja), šeit sniegs un ziema. Uzreiz pēc kalna lasīju grāmatu (The Innovator's Dilemma
Jāpārslēdzas "atpakaļ pie darba" režīmā...pagaidām ne īsti labi sanāk.
Apzināti katru dienu kaut ko aifonā nofočēju, smejošus draugus uz kalnu fona vai sadzīviskās situācijās. Kalni un apsnigušie stabi, lāstekas uz pacēlājiem, sniegā saspraustie dēļi un svaigā rīta vafele - lai nu paliek.
Termometrs aiz loga rādīja -20, termometrs mašīnā - mīnus 15. Patiesībā bija ciešami, pat vēl pacēlājā. Līdz brīdim, kad sāki šļūkt no kalna, tad gan seja sasala ragā arī zem bufa un līdz pēdējam pacēlājam izvilkt pēdējo dienu uz kalna neizdevās, sāka salt kājas.
Kalna dzens var iestāties gan trasē, gan uz pacēlāja. Tad kad esi un vienlaikus neesi, kad nav domu un plānu, ir tikai šis brīdis, šis konkrētais brīdis, izgaismots ar ārkārtīgu skaidrību, bez "toreiz" un "pēc tam", ārkārtīgi īpašs un rets brīdis.
Gatavošanās un krāmēšanās ir diezgan briesmīga, ja brauc kopā ar bērniem un vēl plāno un pērk visu ēšanai - Skandināvijā viss ir diezgan dārgs salīdzinoši, jo īpaši alkohols. Tas, ka esmu kaismīgs hipohondriķis, kļuva īpaši labi redzams mirklī, kad manu kosmētikas maku nekādi nevarēja aiztaisīt - vienīgais ko no tā satura varēja attiecināt uz kosmētiku, bija sejas krēms, pārējie tur bija medikamenti. Visu izcilāju, dažām zālēm atstāju tikai tablešu plāksnes bez kastītes, dažas ieliku atpakaļ plauktā. Drēbes kalnam, drēbes vakariem pēc kalna, drēbes prāmim, drēbes ceļam. Ēdiens un našķi ceļam, prāmim un kalnam. Tehnika, lādētāji, vadi. Grāmatas. Dokumenti. Vienīgais, kas nesagādā grūtības, ir inventārs - tā sakrāmēšanas algoritms ir atstrādāts līdz perfekcijai.
Braucu uz turieni kā draugu rekomendētu vietu ģimeņu slēpošanai, jo īpaši draudzīgu bērniem. Tā arī bija.
Dzīvojām Björnen, kas ar Central Åre ir savienots ar pacēlājiem. Uz pārējiem diviem apgabaliem- Tegefjäll un Duved (arī savā starpā savienoti ar pacēlājiem) jābrauc ar auto/busiem. Skipasu var nopirkt vai nu atsevišķi Duved/Bjornen vai visai Åre kopumā. Attiecīgi par Duved/Tegefjäll neko pastāstīt nevaru jo līdz turienei nemaz neaizkūlos (arī esot bērniem draudzīgie apgabali).
Bjornen lielākais pluss - mājiņas ir blakus pacēlājiem, 50m gājiens no mājiņas durvīm līdz trasei (pirmajā dienā gan jāniet lielāks gabals līdz slēpju nomai). Mājiņa uz 10-12 cilvēkiem, ar virtuvi, trauku mašīnu, saunu un diviem sanmezgliem/dušām. Mājiņa, dzīvojot 12 cilvēkiem izmaksāja ap 39ls uz cilvēku nedēļā (tas ir bez gultasveļas/dvieļiem kuru var vest pats no mājām vai īrēt). Ēdienu vispareizāk gatavot mājiņā, arī tos produktus, kas nebojājas labāk pirkt Latvijā un vest līdzi, būs apmēram 2 reizes lētāk. Un pavisam noteikti ir vērts vest līdz alkoholu. Pat alus veikalā ir ļoti dārgs un ne īpaši labs, nerunājot par cenu visam pārējam.
Pacelāji Bjornen ir lēzeni, tabletes un T bāri, maziem un lielākiem bērniem piemēroti, trases aprīkotas ar fun elementiem, lai bērniem būtu intersanti sevi pārvarēt un braukt vēlreiz. Turpat notiek slēpju skoliņas, sešās dažādās sarežģītības grupās. Intruktori perfekti māk strādāt ar bērniem, miksējot slēpošanu ar rotaļām (līdzko redz, ka kāds bērns pagurst), cik nu novēroju, valodas barjera nav nekāda problēma. Skoliņas notiek 1-1.5 stundu rīta pusē (sākums starp 9:30 un 11:15), pēc tam vecāki aicināti ar bērniem kopā iemācīto praktizēt atlikušajā dienas daļā. Skoliņa parasti notiek 5 dienas, no 1dienas līdz 5dienai, var ņemt arī mazāk dienām (mēs paņēmām 4ām, lai būtu vairāk laika kopā). uz 4 dienām tā mums izmaksāja 895sek (72ls) vienam bērnam jeb Ls 18 par viena bērna 1.5h nodarbību. Inventāra īre bērniem par samērā humānām cenām - slēpes, zābaki un ķivere Ls 7.50 dienā (apdrošināšanu inventāram mazajiem noteikti nav vērts ņemt). Ar šo brauciena daļu biju vairāk kā apmierināts, progress abiem manējiem bija acīmredzams. Puika brauca jau kā kings, arī pa melno trasi (gan tās skandināviskajā izpratnē) un pārsteidza mani pēkšņi visu kalnu nobraukdams atpakaļgaitā. Meita pēc nokrišanas vairs neraud bet kā atvainodamās saka "bet man tas ātrums tā patīk".
Ak jā, skipass, slēpju skoliņas un visu citu bišķi lētāk ir iepriekš pasūtīt internetā.
Pieaugušajiem Bjornen pēc pāris dienām jau būs apnikusi, ir dažas jēdzīgas, ne īpaši garas trases (44, 40 un 38A pacēlājs), viena lieliska meža trase (38A pacēlājs, Skogis) un pāris lēzeni lauki pūderim (39 pacēlājs), kas ātri vien tiek izbraukāti, ja katru dienu nesnieg. Tāpēc ātri vien nākas kulties pāri uz centrālo Ōri. Nokļūšana diemžēl uz turieni un atpakaļ, ka arī starp pacēlāju grupām nav īpaši bērniem (un snowbordistiem) draudzīgi un diezgan garlaiko - traversi nejēdzīgi lēzeni un lēni, savienojums ir ar lēniem T-bāriem un janvārī pacēlājus slēdz jau 15:00 (martā tie strādājot stundu ilgāk). Tas nozīmē, ka jau pusstundu iepriekš vai pat agrāk jādodas atpakaļ lai pagūtu izkarāties kā minimums 2 lēnajos garajos T-bāros. Centrālais apgabals ir stāvs, ir gan gondolas, gan krēsli, arī dizgan daudz cilvēku, īpaši brīvdienās. Augšējās trases ir diezgan atklātas un vējainas. Ir vieta braukšanai ārpus trasēm, diemžēl laika apstākļu un bērnu loģistikas dēļ man nesanāca to izbraukt bet esot forši. Reizi nedēļā katrā apgabalā dažas trases (ar apgaismojumu) ir vaļā no 18:00-20:00 "nakts slēpošanai".
Ar laiku mums vispār daļēji nepaveicās - bija tikai pusotra saulaina diena, divreiz vairāk bija tādas, kad kalna gals bija mākonī ar samērā stipru vēju. Taču tiem, kas atbrauca nedēļā pēc mums nepaveicās daudz vairāk - prognoze rādīja -35 un tādās dienās uz kalna nav ko darīt pat pilnīgā bezvējā. Lieli mīnusi janvārī Ōrē neesot nekas neparasts. Savukārt martā mēdz gadīties atkušņi. Pacēlāja karte 6 dienām uz visiem Ōrei apgabaliem maksā Ls 150 (kas ir dārgi salīdzinot ar Alpiem).
Nokļūšana līdz Ōrei ir kādi 700 km ar auto, vidējai ātrums ir ap 90kmh, vismaz pusi ceļa ir 110-120kmh bānis ar divām joslām katrā virzienā. Brauciens prasa kādas 7.5-8 stundas ar vienu vai divām čurāšanas pauzēm. Ar Latvijā pielieto bāku mierīgi var aizbraukt līdz Ōrei. Tallink prāmis turp atpakaļ četriem cilvēkiem un auto maksā 243.00 LV (60 ls uz cilvēku). Lielais pluss - vakarā uzbrauc uz prāmja, izgulies, brauc pa dienu un vakarā jau esi galā. Pie tam abos virzienos. Izturami gan šoferim, gan bērniem mašīnā, īpaši, ja līdz paņem iPadu.
Ōres skimaps (PDF)
Rezumējums - kopā ar bērniem braukšu droši vien vēl. Pieaugušo braucienam tomēr izvēlēšos Alpus.
Vecie Burton Cartel stiprinājumi azīmredzami nolietojušies, sāk birt ārā skrūves, pie slodzes sāk atsprāgt vaļā priekšējais stiprinājums. Nerunājot par to, ka izskatās kā jau 5us gadus braukti. Acīmredzot šīpavasara atlaižu laikā tikšu pie jauniem.
Izlasīju abus pārējos Lārsonus. Man pašam otrā daļa patika vislabāk. Pamatā dēļ draiva, kas lika ar neatslābstošu interesi izraut lielo ķieģeli divos vakaros. Arī trešajai daļai nav ne vainas, bet ja lasa to uzreiz pēc otrās, kā es, tā liekas pārāk līdzīga otrajai. Pirmā daļa varbūt ir interesantāka dēļ pagātnes dimensijas un mīklām, abas pārējās ir grods, aizraujošs trilleris. Vienīgais kas kaitināja, bija nevajadzīga angliskojumu izmantošana tur, kur tas nemaz nebija nepieciešams (piem backup rezerves kopijas vietā). Bet varbūt tā nav tulkotāja bet Lārsona apzināta rīcība, lai lasītājam parastajam sniegtu sajūtu, ka tas caur spraudziņu ieskatījies "briesmīgo hakeru noslēpumos"?
Viens no maniem mūža veiksmīgākajiem ieguldījumiem ir mana dēļu soma. Pirms daudziem gadiem pirkta BlueTomato interneta veikalā no biezā materiāla, ar dubulto atdalītāju un apakšās nodalījumu, ar ritenīšiem, pelēkrozāmelni rūtota ar rozā uzšuvēm Burton un 166. Krāsas un uzšuvju dēļ man lidostās uzreiz ir bijis skaidrs, kura ir mana soma (atšķirībā no daudziem melno somu īpašniekiem). Nupat tajā saliku- vienu snova dēli, snova stiprinājumus, snova zābakus, pieaugušo slēpes, bērnu slēpes, pieaugušo slēpju zābakus, mugursargu, četrus pārus čību, 2 pārus pieagušo, 4us pārus bērnu cimdus, 2 slēpošanas jakas, 2 slēpošanas bikses, četrus pārus slēpošanas zeķu, 2 flīša jakas, 1 apakšveļas komplektu, ceļusargu pāri (varbūt vēl kaut ko, vaļā jau tagad netaisīšu) un citus sīkumus kā snova smēru, skrūvgriezi utml. Protams, daļa no panākumiem ir gadiem praktizētā somas kārtošanas meistarklase, kad vienas lietas ievieto citās lietās, spraugas aizpilda ar dažādām mīkstām lietām un sīkumiem. Pats labākais, ka šāda soma, pateicoties ritenīšiem ir ērti pārvietojama, vienīgās grūtības tādu ir uznest trešajā stāvā. Un, protams, lidostās jāapgūst prakse uzvietot to uz svariem tā lai tā būtiski nepārsniegtu atļautos 32 kg.
Navigate: [Next 20]