wowow@18:54
Kad brauc slēpot uz Francijas Alpiem, tad ceļojuma foto ablomiņš izskatās apmēram šitā
Sestriere ir ļoti jauks, mazliet noplucis kūrorts bez milzīgām (ja neskaita vīkendus, kad saskrien itāļi no apkārtnes) ļaužu masām. Interesantākās trases (straujas, ar līkumiem, uzkalniem un aizraujošu reljefu) ir San Sicario un Sauze d'Oulx galā (arī ārpus trasēm), pacēlāja kartē iekļauta viena diena franču galā, kur trases atgādina Serre Chevalier (platas, plašas) bļodu, pārcelšanās uz to ir diezgan laikietilpīga un (atpakaļ) nogurdinoši garlaicīga (ja izvēlas 7km traversu nevis nobrauc uz Čezānu lejup ar pacēlāju). Iespējams, braukšu vēl.
Vēl viena lieta, kas padara ikdienu kalnos savādāku - visas tās ikdienā svarīgās ziņas, viedokļi un nepareizās pozīcijas nespēj izraisīt neko vairāk par atturīgu "ā, nu ok" attieksmi, daudz svarīgāk liekas turpināt lasīt grāmatu.
Zin, kas ir labāks pa seksu? Brīdis kad tev pēc četrām nedēļām noņem ģipsi!
Pirksts joprojām ir nekustīgs, un atlocīt īkšķi no 👍🏼 pozīcijas pagaidām nesanāk (sāpīgi), bet var iet vannā! Mazgāt roku! Turēt zem ūdens!
Varbūtība, ka sirmgalvis uz dēļa ir salauzis īkšķi > 0. Laikam iešu rīt fočēties. Briesmīgie Rīgas trotuāri, thanks.
Atkalatvērta sadaļa "sirmgalvis uz dēļa" - tomēr man vajag īsāku dēli, lai vieglāk izņemtu pagriezienus uz trotuāra- šis būtu labs maucot lejā pa kalnu serpentīniem, bet šķūrēšanai pa pilsētu 41 collu tiešām nevajag.
Kad brauc slēpot uz Francijas Alpiem, tad ceļojuma foto ablomiņš izskatās apmēram šitā
Tikai viens kritiens, noskrāpēta potīte, elkonis un plauksta. Gribēju atrast kaut ko, kas ir aktīvāks par staigāšanu un mazāk aktīvs par velo vai skrituļslidām (kur uzreiz satrakojos un braucu pārāk ātri) uz sezonas atlaidēm nopirku longboardu, (nu to, kas patiesībā paredzēts braukšanai lejā pa līkumaniem kalnu ceļiem) ar domu nesteidzīgi kruīzēt pa rajonu un Uzvaras parku. Mēģinājums šķērskustību pārvērst paātrinājumā beidzās ar kritienu. Bet visā visumā nekas, droši vien vēl pāris reizes pabraukšu (pirms tas nokļūs pie pārējiem "aktīvās atpūtas" pričendāļiem, kas nekad netiek lietoti), vismaz papraktizēšos svitčam ziemas braucieniem.
Pirmā diena, skaidras debesis, saule un labs sniegs 3800-2000m diapozonā. Dienas pēdējais nobrauciens, bez steigas, bez rekordu stādīšanas vai agresīvas apdzīšanas...
... (pārrāvums) ...
... (vīzija, kaut kas ļoti patīkams, iespējams ar seksuālu nokrāsu)...
... Are You OK? (kāds man prasa), neatceros ko saku, laikam jau I'm OK vai ko tādu ...
... Pakustini rokas! Kā Tevi sauc? (piebraukušie ceļabiedri man vaicā, neatceros vai sēžu vai guļu uz kalna). Izpalīdzīgie? vācieši kas prasīja vai esmu OK jau aizšļūca tālāk, redzot musējos piebraucam...
... pats saviem spēkiem nošļūcu līdz apakšai, sāp un mazliet reibst galva. Nekas cits nesāp (atskaitot sprandu), ķiverē nekādu plaisu nav, aprīkojums arī uz neko nevedina. Restorānā nosēžoties pie galda kļūst nelabi no visiem aromātiem (cepts un vārīts siers) un trokšņa, pieceļos un eju svaigā gaisā, apmetu loku ap ciemu un atrodu traumpunktu uz kuru doties rīt no rīta. Vakariņās iztieku ar tēju un dažiem krekeriem.
Nākamajā dienā kuļos uz Aosta slimnīcu, pirmo reizi noder EVAK (to pat paprasa pie reģistrācijas), daktere spīdina acīs lukturīti un liek bakstīt degunu ar aizvērtām acīm. Pēc tam nosēdina stumjamā krēslā un kā priekšmetu stumda starp gaiteņiem un stāviem, iebāž CT aparātā ar mirgojošām gaismām un uguntiņām, slēdziens - viegls smadzeņu satricinājums, bye bye trases un sveika nīkšana atlikušās piecas dienas bez reālas iespējas ilgāk par 15 minūtēm skatīties datora/smārtfona ekrānā - sāk ņirbēt un šķebināt.
Nav skaidrs, kas notika un ļoti nekomfortabla, mulsinoša sajūta par atmiņas pārrāvumu. Kas tur notika? Kāds (izpalīdzīgie vācieši?) uztriecās no aizmugures, kā rezultātā ierāvu kanti, kas kinētisko enerģiju no 30-50 km/h pārvērta zibenīgā triecienā ar galvu pret trasi (visticamākais)? Pats nolohojos (mazticami, ka nebūtu piefiksējis mirkli, arī trases un sniega apstākļi nebija tādi)? Vienkārši pats no sevis zaudēju samaņu braukšanas laikā (pavisam grūti noticēt)?
Tāds lūk gada pirmais snowtrips. Pat bez pūdera šķipsniņas. Bērniņi, velciet ķiveres uz kalna.
Pirmā kāpšanas diena - bez caurumiem palikuši tikai trīs roku pirksti. Nobrāzumi un caurumi uz kājām neskaitās. Skaidrs, ka trīs reizes uz alpīnisma sienas Rīgā pirms braukšanas nekādu baigo fizisko formu neiedod (bet bez tām nebūtu izdevies divreiz uzrāpties un vienreiz uzkārpīties, plēšot pirkstus, lamājoties un čīkstot).
...
Devītā kāpšanas diena - visi caurumi aizauguši, dziļākajam apkārt var redzēt piecus ādas slāņus, sajūta, ka pirksti ir sardeles, ķiveri galvā jūtu arī tad, kad tās tur nav, sāp spranda no nepārtrauktās lūkošanās augšup. Uzkāpu 6a+ (35m) vienreiz, gandrīz ar baudu, tikai ar vienu noslīdējienu, bez rupjiem vārdiem un jauniem caurumiem. Kāpiens līdz kāpšanas sektoram vietām pats varētu kvalificēties kā trase.
Kāpēju teksti, kad rāpjās augšup un kaut kas nesanāk - smalka padarīšana (jo īpaši kad to dara meitenes), kad piem. "sūdīgā dirsa!" kalnu klusumā aizskan pa visu ieleju. Skati - nenofotografējami, neizstāstāmi.
Mans līmenis pagaidām ir 5b ar apakšējo un 6a/6a+ ar augšējo drošināšanu. Šķiet, darīšu to vēl, jāsapērk tikai muskuļi attiecīgajās vietās un lērums specifiskā inventāra (labi ka ir noliktava visādiem šitādiem hobitiem).
Šodien pirmo reizi kāpu ar apakšējo drošināšanu. Lai arī viegls maršruts un tikai 22m, tomēr, tomēr, small victory anyway.
Atpūtas dienā arī sanāk savi 12 km, vienīgā atšķirība tāda, ka tie netiek veikti ar pilnu mugursomu kluburojot pa haikingtreiliem augšup-lejup uz/no kāpšanas sektoriem 26 grādu karstumā gar nežēlīgi asiem krūmiem bet gan ar vēsu alus pudeli rokā staigājot gar jūru un olīvkoku gatvēm.
Weika un peldēšanās sezona atklāta - vēlāk nekā citus gadus. Sliktā ziņa ir tāda, ka tagad sāp celis, neskatoties uz visu iesildīšanos un prātīgo braukšanu (ar ļoti prātīgiem sezonas sākuma lēcieniem un bez kritieniem).
( Kilometru tūkstoši )
Pirmo reizi uz Austrijas kalniem braucu ar auto un bērniem aizmugurējā sēdeklī, auto ripoja labi, bērni uzvedās labi, ceļš caur Ostravu un Zalcburgu man liekas daudz patīkamāks nekā caur Berlīni lai arī abi laika ziņā faktiski ir vienādi. Polijā viesnīcas, ēdiens un degviela lēta, tikai nekur nevajag izvēlēties piedāvājumu norēķināties ar karti eiro (zlotu vietā) - piemērotais kurss tādām konvertācijām ir neizdevīgs.
Iecienītais kalns kā jau kuro gadu pēc kārtas sagaidīja ar sauli un sniegu visas sešas dienas, neizbraukāta pūdera nebija tik daudz cik citus gadus (tieši pirms atraukšanas tur notika frīraida fests un visas labākās vietas jau bija izlietotas), taču pilnībā pietika lai junioru ievilinātu mežā ar episkiem lēcieniem un ne mazāk episkiem kritieniem. Bet piesolītās bildes ir labas un tātad bija tā vērts, nākamreiz, šķiet būs gatavs līst mežā arī bez fotosesijas vilinājuma.
Navigate: [Previous 20]
