Pirmā diena, skaidras debesis, saule un labs sniegs 3800-2000m diapozonā. Dienas pēdējais nobrauciens, bez steigas, bez rekordu stādīšanas vai agresīvas apdzīšanas...
... (pārrāvums) ...
... (vīzija, kaut kas ļoti patīkams, iespējams ar seksuālu nokrāsu)...
... Are You OK? (kāds man prasa), neatceros ko saku, laikam jau I'm OK vai ko tādu ...
... Pakustini rokas! Kā Tevi sauc? (piebraukušie ceļabiedri man vaicā, neatceros vai sēžu vai guļu uz kalna). Izpalīdzīgie? vācieši kas prasīja vai esmu OK jau aizšļūca tālāk, redzot musējos piebraucam...
... pats saviem spēkiem nošļūcu līdz apakšai, sāp un mazliet reibst galva. Nekas cits nesāp (atskaitot sprandu), ķiverē nekādu plaisu nav, aprīkojums arī uz neko nevedina. Restorānā nosēžoties pie galda kļūst nelabi no visiem aromātiem (cepts un vārīts siers) un trokšņa, pieceļos un eju svaigā gaisā, apmetu loku ap ciemu un atrodu traumpunktu uz kuru doties rīt no rīta. Vakariņās iztieku ar tēju un dažiem krekeriem.
Nākamajā dienā kuļos uz Aosta slimnīcu, pirmo reizi noder EVAK (to pat paprasa pie reģistrācijas), daktere spīdina acīs lukturīti un liek bakstīt degunu ar aizvērtām acīm. Pēc tam nosēdina stumjamā krēslā un kā priekšmetu stumda starp gaiteņiem un stāviem, iebāž CT aparātā ar mirgojošām gaismām un uguntiņām, slēdziens - viegls smadzeņu satricinājums, bye bye trases un sveika nīkšana atlikušās piecas dienas bez reālas iespējas ilgāk par 15 minūtēm skatīties datora/smārtfona ekrānā - sāk ņirbēt un šķebināt.
Nav skaidrs, kas notika un ļoti nekomfortabla, mulsinoša sajūta par atmiņas pārrāvumu. Kas tur notika? Kāds (izpalīdzīgie vācieši?) uztriecās no aizmugures, kā rezultātā ierāvu kanti, kas kinētisko enerģiju no 30-50 km/h pārvērta zibenīgā triecienā ar galvu pret trasi (visticamākais)? Pats nolohojos (mazticami, ka nebūtu piefiksējis mirkli, arī trases un sniega apstākļi nebija tādi)? Vienkārši pats no sevis zaudēju samaņu braukšanas laikā (pavisam grūti noticēt)?
Tāds lūk gada pirmais snowtrips. Pat bez pūdera šķipsniņas. Bērniņi, velciet ķiveres uz kalna.