Priecīgs. Vakardienas pūderis šodienas saulē. Un beidzot arī augša bija vaļā.
Viena no lietām, kas velk pie kalna ir ne tikai tie jūsu endorfīni (šī ir vienīgā fiziskā aktivitāte, kas man patiešām izraisa laimes sajūtu), bet arī tas, ka vari izjust, kā uz pilniem apgriezieniem strādā ne tikai muskuļi, bet arī galva - acis nepārtraukti meklē šķēršļus, ausis signalizē cik uzticams ir pamats zem kājām (tāpēc es parasti neklausos mūziku braucot ja vien neplanēju pa normāli retrakotām trasēm, bet pat tad ir baigi svarīgi dzirdēt, kas notiek aiz muguras) un kurā mirklī dēlis jāliek plakaniski, jo tūlīt sekos sērsna vai kas cietāks, prāts rēķina ideālo trajektoriju un momentā iepumpē adrenalīnu, ja kaut kas izslīd vai aizķeras. Pie tam tas nenozīmē kautkādu baigo saspringumu, tas ir drīzāk galēji saasināts vērīgums, kad spēks un uzmanība tiek pielikti tikai tur kur vajag un tikai tik, cik vajag. Nekā lieka.
Kalna dzens var iestāties gan trasē, gan uz pacēlāja. Tad kad esi un vienlaikus neesi, kad nav domu un plānu, ir tikai šis brīdis, šis konkrētais brīdis, izgaismots ar ārkārtīgu skaidrību, bez "toreiz" un "pēc tam", ārkārtīgi īpašs un rets brīdis.
Savukārt frīraidā galvenais mainīgais ir reljefs. Atšķirībā no trases, šeit es ne vienmēr varu apstāties, ātrums ir jāpiemēro, reizēm jābrauc ātrāk, nekā es gribu un jūtos droši, lai tiktu līdz nākamajai vietai no kuras iespējams labi pārskatīt apakšu, izskaitļot nākamo posmu un saglabāt kritumu (nav daudz pasaulē tādu nodarbju, kas būtu fiziski nogurdinošākas par kāpšanu kalnup mīkstā sniegā). Braucot nepazīstamās vietās visu laiku nepieciešams saprast kā kaut kad vēlāk atgriezties uz trases, kāda cita iebrauktās sliedes vai apdzīvotas vietas. Citu braucēju šeit nav un trajektoriju šeit es izvēlos lēni un pārdomāti, to, protams, var nākties koriģēt, ja izrādīsies, ka tas, kas no augšas izskatījās pēc mīksta pūdera, patiesībā ir ar milimetru svaiga sniega pārklāta sērsna. Sniegs var būt pārāk ciets, pārāk mīksts, pārāk slapjš, vai pārāk plāns. Neparedzēto priekšābraucēju izgājienu vietā šeit ir ledus, akmeņi, negaidīti kritumi, koki un krūmi. Strauji griezt (kūlenis) vai bremzēt frīraidā es nedrīkstu (es taču negribēšu kāpt augšup), tā vietā man ir jābūt gatavam pārlekt (tieši tāpēc parkā jālien uz tramplīniem, pat ja jūti, ka tas nav priekš tevis), saglabājot ātrumu, vienlaikus mazinot postu sev un savam dēlim. Nekas nav tieši tā, kā tas izskatās no augšas un vienmēr būs vieta interpretācijai. Protams, es jau varētu sekot agrāk kāda iebrauktajām pēdām, tomēr es taču frīraidā lienu tikai tāpēc lai brauktu pats savu sliedi un nav jau garantēts, ka tas, kas braucis pirms manis ir gudrāks un pieredzējušāks rēķinātājs par mani, tāpēc es citu iebrauktās sliedes izmantoju kā orientieri plānam B vai līdzekli, lai nezaudētu ātrumu nepareizi novērtētā kāpumā. Bauda ir lidot (planēt? peldēt? traukties?- neviens no šiem vārdiem neapraksta to sajūtu) teritorijā, kuru pirms tevis neviens nav apguvis. Iezīmēt to.
Nobraucienā ātrums ir tikai galvenais mainīgais ļoti sarežģītā vienādojumā, kas nepātraukti jārisina, braucot lejup. Man ik sekundes daļu ir jākontrolē trajektorija, kuru ierobežo ne tikai nepātraukti mainīgais ātrums, bet arī trases slīpums, reljefs (t.sk. pārskatāmība) un sniega stāvoklis, laika apstākļi, pieredze, nogurums, dēļa īpašības un dēļa kanšu stāvoklis (asums), pretvējš, inerce. Trajektorijas izvēlei papildus jāņem vērā katra priekšābraucošā vismaz divas visticamākās trajektorijas (slēpotājus noprognozēt ir grūtāk nekā dēļotājus), taču jāierēķina rezerve arī ekstrēmai bremzēšanai, ja priekšābraucošais izdara kaut ko iepriekš neierēķinātu. Baudu sniedz tie brīži, kad izvēloties piemērotu trajektoriju, ātrumu vari būtiski kāpināt, neapdraudot sevi un pārējos.