Vakar pasēdējām pusstundiņu AB dambī.
Nu i nafig, šovasar vairs ārā neiesim, fakinie odi lai ēd citus.
Jaunā gada pirmā diena Rīgā, apmēram jau 30 stundas bez ūdens (ja neskaita RŪ dzeramā ūdens busiņu, kas laiku pa laikam iebrauc mūsu ielā, paldies protams). Netīro trauku kaudzes krājas aizvien lielākas. Liek aizdomāties, cik negatavi esam tehnoloģiskām krīzēm, vai (pasarg dies) kautkādam karam. Infrastruktūra mūsu rajonā ir totāli nolietota, nezinu vai tās ir pagājušā gadsimta 30 (kad te sākās intensīva privātapbūve) vai 60 gadu (kad slēja augšā hruščenes) trubas, toties no pieredzes zinu, ka viņas te visas ir puspuvušas. Baigi gribētos arī beidzot ieiet dušā.
Atbraucu no siltām zemēm. Devos tīrīt trotuāru un pagalmu no sniega. Sačakarēju muguru.
Tā tomēr ir tāda līdz galam nenovērtēta lieta - ka sūdainos papīrīšus var mest pa taisno podā, nevis pa mazu caurumu bāzt plastmasas maisiņā
Tas ir tik mīlīgi, ka tagad bērns tev (nevis tu viņam) no sava ceļojuma atved tev vietējo šokolādi.
Ļoti patīk Liepāja. Nekā jau īpaša - brauciens, maza pastaiga, restorāns, teātris, viesnīca, duša, maiga mīlēšanās, lēnas brokastis, 15 kilometri gar super mierīgu un maigu jūru, pa vidum Latvijas naftas bezīntanks kaut kur pie Pērkones, ar Coronu (no ledusskapja!!!) un soliņu zem neganti smaržojoša ceriņu krūma, vieglas pusdienas Paviljonā (cukini rullīši!!!), tad brauciens atpakaļ. Tāda atvaļinājuma sajūta it kā būtu bijis prom nedēļu, vieglums galvā un atslābums ķermenī. Ik pa laikam paspēlējos ar domu par pārcelšanos uz Liepāju (pat lūru sludinājumos) bet vai tad tas nesagrautu šo ilūziju par aizmukšanu no ikdienas?
Vakaros dārzā notiek ežu cīņas. Joprojām ļoti gaidu vismaz vienu lietainu dienu ar +17. Pasūtīju vēl vienu kasti ar rosē un prosecco. Labi, ka vismaz remonti ir beigušies.
Ļoti jāsaņemas lai nesāktu dzesēties ar Coronām uzreiz pēc brokastīm. Pagaidām vienkārši tupa apleju sevi ar dārza šļūteni un žūstu ēnā, iekšēji īdot
Dzīves piepildījums ne bez zināms mailstons gan, kad juniors pēc tava lūguma tev uzcep patiešām garšīgu omleti.
Reālajā dzīvē tiešām satiku kādu, kas teica "I want to connect with you in LinkedIn".
Pēdējo stundu pavadīju skatoties uz Leica logo, kamēr endodontiste, attiecīgā brenda mikroskopā lūkojoties, čakarējās cauri manam priekšējam zobam, tad zoba saknei līdz pašam galam. Pilnībā izbaudīju vispretīgākās skaņas ever, kamēr lēnais urbis kauca gavaskausā apmēram deguna rajonā, dragājot ārā desmit gadus vecu cementu. 231 eiro un pamazām nāk ārā narkoze.
Aktīvā atpūta (c) šodien beidzās ar iegāšanos uz muguras no augstuma, kas bija krietni virs viļņa augšas. Sāp, maita, pat pie dziļākas ieelpas. Mājā kaut kur atkal kaut kas tek garām (poda skalojamā kaste). Nekas cits neatliek, kā sēdēt dārzā ar saviņōnu, gardajām olivām (ar ķiplociņu iekšā, no Dongastronom) un piedrāzt to visu.
Navigate: [Previous 20]