Vēl – zems D vitamīna līmenis nav simptoms. Tas ir laboratorisks rādītājs, tātad varētu teikt, ka pazīme. Simptoms ir tas, ko pacients objektīvi novēro sevī.
Es atvainojos :)
Nevajadzēja līst tajā tviterī. Nesaprotu, kā ļoti kompleksas lietas var apspriest ar strupiem teikumiem.
Bioloģiju ar saukļiem!
Medicīnā arī kompleksas lietas nākas reducēt līdz skaidrām un tiešām rekomendācijām – kam un pie kādiem rādītājiem rekomendēt D vitamīna piedevas un kādā devā?
Arī tas, ko es drīkstu cilvēkam teikt, ja es rekomendēju viņam saņemt D vitamīna piedevas? Vai to, ka viņam samazināsies vēža vai citu slimību risks? Pēc šiem pētījumu rezultātiem to teikt nedrīkst, jo nav pierādījumu.
Mans ieteikums ir nebaidīties saules, bet necepties. Stresa un placebo dēļ paprasīt, lai jebkurš ārsts (piemēram ja iet pie zobārsta) uzraksta vigantola recepti un vienu mazo pudelīti gadā iztriept. Jo tam ir pierādīta pozitīva ietekme uz attiecīgo savienojumu sintēzi. Sintēzē tāpat mūsu ķermenis.
Zivju eļļas nevajag lietot, tur ir daudz iemeslu kāpēc.
Pa laikam kādu svaigu zivi uzēst.
Devas ir ārkārtīgi individuālas, mēs to uzkrājam mēnešiem uz priekšu, tāpēc režīmu nevajag.
Tu esi ārsts? Ir tak +- skaidrs, ka vitamīnu piebarošana ir krāpšana. Ar dažiem izņēmumiem.
Es esmu farmaceits, un man ir jākonsultē cilvēki par ārstu parakstītajām zālēm, un jāiesaka vai nav jāiesaka bezrecepšu zāles atbilstoši pierādījummedicīnai.
Ir cilvēki, kuriem ir simptomi, tiem arī paraksta D vitamīna trieciendevas, un pēc tam uzturošās devas. Tiem es varu izskaidrot, ka D vitamīna lietošana uzlabos viņu stāvokli.
UK nepraktizē D vitamīna noteikšanu bez vajadzības (bez simptomiem). Ir vispārējs norādījums, it īpaši cilvēkiem ar tumšāku ādas krāsu, lietot profilaktiskās devas (400 SV/dienā), ja viņi par to uztraucas. Tiem tad arī es varu pateikt, ka visdrīzāk tas neko viņu veselībā nemainīs, bet varētu pasargāt no vēl lielāka D vitamīna deficīta, kas jau varētu kļūt kaitīgs.
Nav pierādījumu, ka ieteikuma došana cilvēkiem vairāk uzturēties saulē, kaut ko maina viņu uzvedībā.
Kaut kā jāsintēzē tas vitamīns ir, arī veseliem. Vajag izejvielas. Es iesaku mazāk kaitīgas.
Kaut arī D uzkrājas, lai netīši pārdozētu, tur tak ir ļoti jāpaciešas, ne?
Vai vispār ķermenis turpinās sintēzēt, ja pietiek?
Kādreiz rahīts bija samērā izplatīts. Mūsdienās tā ir ļoti reta slimība. Acīmredzot, diēta un dzīves apstākļi ir tādi, ka reti kuram veidojas nopietns D vitamīna deficīts.
Cik saprotu, pienu un UK brokastu pārslas fortificē ar D vitamīnu, tā ka pat zvērinātiem vegāniem, kas dzīvo tumšās alās bez saules, būtu ļoti jāpacenšas, lai nonāktu līdz rahītam.
Ar to sintēzi ir tā, ka D3 uzņem ar uzturu vai veidojas UV ietekmē, pēc tam aknās pārveidojas par 25-OH-D3, pēc tam nierēs 25-OH-D3, kurš ir aktīvais savienojums.
Cilvēkiem ar aknu vai nieru bojājumiem šī pārstrāde var nebūt pietiekama. Šeit jau var ātri rasties reāls un kaitējošs deficīts. Attiecīgi tiem ir jālieto kalcifediols (UK ļoti reti) un alfakalcidols.
...nierēs par 1,25-OH-D3 (kalcitriols).
Mums nav domstarpību šajā jautājumā.
