Nezinu vai esmu atkāpe no normas, bet savam ceturtklasniekam mācībās neesmu palīdzējis visus šos četrus gadus. Sieva arī ne. Vai nu gaiša galva, pareiza audzināšana vai laba skola un skolotāji. Ej nu sazini. Tiesa gan, vienmēr esam slavējuši un priecājušies par labām atzīmēm (arī diplomiem, atzinībām un liecībām), pie vakariņu galda pārrunājuši, kas jauns ir noticis skolā un katru vakaru prasījuši, vai viņš jau ir izmācījies un sakārtojis somu (mums ir vienošanās, ka līdz 9 vakarā tam jābūt izdarītam). Man liekas, ka tā ir pareizi, arī es savos skolas gados negaidīju palīdzību no vecākiem par saviem mājasdarbiem.
Ā, nē, esmu divas reizes meklējis gūglē kādu piemērotu dzejoli daiļrunāšanas konkursam un vienreiz skaidroju (konceptuāli) kaut ko par rēķināšanas līniju. Bet konkrētos uzdevumus puika taisīja pats.
Redzēs kā ies ar meitu, viņai rudenī jāsāk iet skolā. Tik mierīgi un bezrūpīgi droši vien nebūs, jau jūtu ar aknām :)
| tipa75 / 25. Janvāris 2012@19:50 | |
Tev ir paveicies ar vieglo bērnu.
| sirdna / 25. Janvāris 2012@20:01 | |
arī es savos skolas gados negaidīju palīdzību no vecākiem par saviem mājasdarbiem, nu, un kur man tagad ir laime? Nekur. Pārvelcies no darba un tad trīs stundas izpriecu ar mājas darbiem.
| dejavu / 25. Janvāris 2012@20:09 | |
tas nu gan ir viens kaitinošs jautājums: "vai tu jau izmācījies?" :)
es nekad neprasiju vecākiem palīdzibu (jo viņi reti kad kko spēja palīdzēt), tiesa, viņi arī neprasija, vai esmu izmācījusies, vai somu sakrāmējusi etc., atstāja to manā ziņā. TIkai sekmju izraksti mēneša beigās un liecības bija tas, par ko pa ausīm deva, bet visādi citādi pati tiku labi ar lietām galā, šad tad slinkoju, šad tad ar uzviju labi atdarīju, rezultāts ir labs :)
| marina / 26. Janvāris 2012@00:48 | |
mums arī nepalīdzēja, ja tomēr, tad tā bija tāda īpaša kopā būšana, ne izmisums. piemēram, uz daiļlasīšanas konkursiem mamma palīdzēja ar režiju (jo trakāk, jo labāk) vai ar matemātikas cietajiem riekstiem tētis - paķiķināja par ņaudēšanu un izrēķināja manā vietā.
joprojām uzskatu, ka tas ir bijis lielākakais iemesls saprast, ka ar savu dzīvi vien pašam jātiek galā. ja netiec, tad izbaudi sekas.
Meitenītes ir kudi nešpetnākas un viltīgākas, zinu no pieredzes. Tāpēc jau kurš tur no seno evenku viedajiem aksakaliem gurdi izteicies, ka pedagoģijā pats galvenais ir nevis visādas tur teorijas, bet gan pacietība.
