Pats par sevi - Vareni rūkts

proza kā tāda taču ir saprotamāka, dod nešifrētākas emocijas, sauc visu vārdos, prozu lasa daudz vairāk cilvēku; ja arī sagruza un liek daudz aizdomāties, tad gruzons izsmērēts pa visu grāmatu vai stāstu, viens liels un vārdiem aprakstīts. nevis katrs vārds satur koncentrētu visu pasauli, visu pretrunīg dzīvi, šifrētā veidā, tas ir par smagu
a kā bij imantā :) pilna skatītāju zāle, piebāzta, un visi parastie cilvēki, visi. vidusskolnieki :)

(Reply to this) (Parent) (Thread) (Link)

nu ja. skat. racoona komentāru.

(Reply to this) (Parent) (Link)

Nu ja, nu ja, ko nu tā proza, vienkārša kā pelmenis:DD Bet sava daļa taisnības tur ir. Pie tam, ņemot vērā, ka dzeju vienkārši vispār ir grūtāk uztvert klausoties nekā lasot (vismaz man ir grūtāk), un tad vēl tā dzejnieku dikcija reizēm, nu, atvainojiet...:)
Tomēr neatbildēts vēl paliek jautājums, kāpēc dzejnieki apmeklē prozas las., bet prozaiķi dzejas - ne? Varbūt arī tam tev ir atbilde?:)

(Reply to this) (Parent) (Thread) (Link)

nē nu kāpēc kā pelmenis, proza manuprāt ir augstāka māksla jo prasa vairāk darba un saņemšanās un konstruēšanas, a dzeja, tur jau neko citu kā drusku gļukainu prātiņu un intelektu nevajag.

a vot nezinu, varbūt sēž mājā un raksta, māk sadalīt prioritātes, atšķirībā no pilnīgi nepraktiskajiem dzejniekiem

(Reply to this) (Parent) (Thread) (Link)

a varbūt slinki?

(Reply to this) (Parent) (Thread) (Link)

a varbūt aprobežoti :)

(Reply to this) (Parent) (Thread) (Link)

a varbūt iedomīgi...

(Reply to this) (Parent) (Link)

Man aizvien biežāk neizdodas atšifrēt. Tad būtu labi, ja emocijas aizkustinātu, vienkārši tāpat, bez īpašas intelekta piepūles. Nezinu. Reti tā gadš. Biežāk Cibā nekā citur lasot. Varbūt tāpēc, ka te aiz šifriem redzu konkrētus cilvēkus? Un tāpēc vieglāk noskaņu noķert?
Varbūt esmu prasta vai duma, bet man tuvāka par jauno, pēdējā laikā lasīto, ir vecā latviešu dzeja.

(Reply to this) (Parent) (Link)