par status quo vairāk vai mazāk piekrītu, saskare arī ir bijusi. par neizbēgamību - nē, ne pilnīgi. uzskatu gan, ka tas ir ilgs daudzpakaāpju sabiedrisko instumentu - un apziņas, apziņas! attīstības process, kas nepieciešams, lai eventuāli lēmumus pieņemtu.. nu, teiksim - labākie no tiem, kuru personiskās īpašibas un ambīcijas liek viņiem būt tam piemērotiem un to vēlēties.
bet saki, tu vispār tici, ka eksistē ~labi~, principiāli un gudri cilvēki vienlaikus?
nu tad taču skaidrs, ka viss, kas vajadzīgs mērenai utopijai, ir valsts pārvaldes ievēlēšanas un uzraudzības procedūra, kuras rezultātā par lēmumu pieņēmējiem var tikt izraudzīti kandidāti tikai no šīs cilvēku grupas ;)
ja nopietni - baidos, ka vissmagākā problēma tomēr ir un ir attieksme "tas viss ir normāli. neko citu no viņiem gaidīt nevar."
nēnē. Nav normāli. NAV!, taču neko citu gaidīt tiešām nevajag. I.e. mani pārsteidz tas kopējais kipiša apjoms - vai, vai, vai - ministrs īblis divkosis, ahahahahaahaa.
tas kaut kā apmēram tā: es zinu, ka A. ir mērglis. Es izplānoju afēru, kas man sagādās taustāmus un pietiekamus pierādījumus, ka A tāds ir.
Q: Vai tas, ka es esmu gatava pašpazemoties, izlikties un tēlot kuci, lai atmaskotu A mani patiešām par tādu nepadara.
Tas ir, manuprāt, domu noziegums. Un jebkurš pieļāvums, ka esmu gatavs zemiski rīkoties cēlu mērķu vārdā, mani pašu nostāda uz taciņas, kas aiziet uz tumsas pusi. Anakins Skywalkeris un Dārts Vēders ir banalizēta visatbilstošākā analoģija.
ak, žēl. vēl no rīta klabā bija lietotāja alexa žurnāls, kurš, visticamāk, ka piederēja meitenei-Helēnai. Tagad jau apdzēsts. Es teiktu, ka.. labi, neko neteiktu.
Par Pamelu Z. Nevaru (nav laika vairs, un to rakstu arī tikai pavirši pārskrēju) šobrīd pamatot kamdēļ, bet šāda rīciba šķiet esam mazāk neētiska, kā Helēnas gadījums. Kaut kas ar to aktīvo un pasīvo pozīciju tur sakarā. Bet vēl padomāšu. Jebkurā ziņā, es tā nerīkotos nekad. Apzināta provokācija ar mērķi sagraut citu dzīves, pat ja viņi ir nelieši, man nav pieņemama. Nejūtos tik liela savā garā, lai izlemtu - šos vajag sodīt, šos tiesāt, šos - nošaut. Līdz zināmai robežai tā var maukt, bet tad, ja tu reiz kļūdies, vai aizej visatļautības bezpreģēlā - var nonākt situācijā, ka tāds goda kodekss prasa no tevis harikiri. Es neesmu kristiete, anyways, citus tiesāt neņemos - tai ziņā, ka fiziski sagādājot ciešanas, vai arī - morālas - kā šoreiz Osītim. Pa dzīvi jau viss parasti pats sakārtojas, normalizējas. Viss atrisinas vienīgajā iespējamajā veidā - pareizajā. Un man var, ir un drīkst būt tiesības uz viedokli. Bet ne obligāti man ir jāieņem aktīva poza, lai mētātos ar akmeņiem.
tomēr nē. jebkurš 'zapadlo' plāns, ir un paliek zemisks, pat, ja beigās tiek iegūts abstrakts 'sabiedriskais labums'. Brīdī, kad tu izliecies par Helēnu un Oskars gramstās, tu ielej piķi dvēselē. Ja vien, protams, nejauši neiepatīkas. Jo fizioloģija - liela štuka. Īpaši, ja tam nav viena gadījuma raksturs, tu ilgāku vai garāku laiku dzīvo dubultlomā, tu ieej lomā, tu pierodi, tevi ierauj. Grūti nepārdot dvēseli, ja spēle iet pilnās burās. Un spēlmaņi ir bīstama tauta. Nodzēstajā žurnī vislabāk man patika teikums 'Tā Helēna - tā ir daudz, daudz īstāka persona kā es pati'. Citēju pēc atmiņas.
i.e., es pat dažus tādus pazīstu.
