ak, žēl. vēl no rīta klabā bija lietotāja alexa žurnāls, kurš, visticamāk, ka piederēja meitenei-Helēnai. Tagad jau apdzēsts. Es teiktu, ka.. labi, neko neteiktu.
Par Pamelu Z. Nevaru (nav laika vairs, un to rakstu arī tikai pavirši pārskrēju) šobrīd pamatot kamdēļ, bet šāda rīciba šķiet esam mazāk neētiska, kā Helēnas gadījums. Kaut kas ar to aktīvo un pasīvo pozīciju tur sakarā. Bet vēl padomāšu. Jebkurā ziņā, es tā nerīkotos nekad. Apzināta provokācija ar mērķi sagraut citu dzīves, pat ja viņi ir nelieši, man nav pieņemama. Nejūtos tik liela savā garā, lai izlemtu - šos vajag sodīt, šos tiesāt, šos - nošaut. Līdz zināmai robežai tā var maukt, bet tad, ja tu reiz kļūdies, vai aizej visatļautības bezpreģēlā - var nonākt situācijā, ka tāds goda kodekss prasa no tevis harikiri. Es neesmu kristiete, anyways, citus tiesāt neņemos - tai ziņā, ka fiziski sagādājot ciešanas, vai arī - morālas - kā šoreiz Osītim. Pa dzīvi jau viss parasti pats sakārtojas, normalizējas. Viss atrisinas vienīgajā iespējamajā veidā - pareizajā. Un man var, ir un drīkst būt tiesības uz viedokli. Bet ne obligāti man ir jāieņem aktīva poza, lai mētātos ar akmeņiem.
tomēr nē. jebkurš 'zapadlo' plāns, ir un paliek zemisks, pat, ja beigās tiek iegūts abstrakts 'sabiedriskais labums'. Brīdī, kad tu izliecies par Helēnu un Oskars gramstās, tu ielej piķi dvēselē. Ja vien, protams, nejauši neiepatīkas. Jo fizioloģija - liela štuka. Īpaši, ja tam nav viena gadījuma raksturs, tu ilgāku vai garāku laiku dzīvo dubultlomā, tu ieej lomā, tu pierodi, tevi ierauj. Grūti nepārdot dvēseli, ja spēle iet pilnās burās. Un spēlmaņi ir bīstama tauta. Nodzēstajā žurnī vislabāk man patika teikums 'Tā Helēna - tā ir daudz, daudz īstāka persona kā es pati'. Citēju pēc atmiņas.
