Šodien apsolījos sev, ka vairs nevienā konkursā un koncertā nespēlēšu. Tā instrumenta jaukšana, stiepšana pa daļām 10 reiz pa trepēm augšā un lejā, piecreiz atšķirīgās telpās (no mūzikas skolas uz mašīnu, no mašīnas uz LB nama mēģinājuma zāli, no LB nama mēģinājuma zāles uz koncertzāli, no koncertzāles uz mašīnu, no mašīnas uz mūzikas skolu, no m-skolas vestibila uz klasi. Un tās daļas - tur sanāk daudz: 3 statīvi, 2 kastītes, šķīvis (šī vēl tā saucamā easy stiepšanas pasākuma daļa); marimbas daļas: divas kaudzes ar dēļiem (tā saucamie taustiņi, klaviatūra sarullētā veidolā), instrumenta "ribas"- 4 daļas pie tam salocītas, divi rezonatori (nu tādas stabules tā kā, arī salocīt vajag), divas smagākās un pašas galvenās instrumenta sastāvdaļas - nu tās, uz kurām viss kopā turas. Nu tad vēl katrreiz, protams, saliekam instrumentu kopā, izjaucam, pastumjam, paceļam. Galu galā stunda ņemšanās ap instrumentu, 10 min roku sildīšana un 3 minūtes koncerts (man tāds makten lustīgs gabals).

Labi. Vismaz uz finālu, cik noprotu, tieku. Tas vien ir labi. Bet tā muzicēšanas sportiskā daļa nokaitina.