Kā es centos kļūt par skaņu.

Šodien es centos saplūst ar skaņām. Gāju pa ielu aizvērtām acīm. Centos saklausīt katru skaņu: suņu rejas, mašīnas trokšņus (mūziku?), smilšu skaņas, kā tās skan, kad botām zole tām pieskarās, kā skan dubļi, bikšu staru saskaršanās skaņa, kad kājas tiek slinki vazātas, kā vējš ar lapām rotaļājas, gaisa skaņas (gaisam ir kāda tikai tam piemītoša skaņa - varbūt šī skaņa uztverama tikai iekšēji, nezinu). Centos uztvert pareizo pagriezienu. Dubļi - ļoti slapjas smiltis, vairs ne tik slapjas, nu jau sausi smilšu graudiņi beržas viens pie otra, kad kurpes tās glāsta. Somā kaut kas grab. Atslēgas, kad tiek meklētas pārpildītajā somā, čaukstošs maisiņš, kaut kas tur vēl nograb; slēdzene, kad to pagriežu, durvis, tās atverot, gaismas slēdzis, kad tiek ieslēgts. Vēlvienas durvis. Soma tiek nomesta kaut kur koridorā - viegli atsitas pret grīdu, mētelīti velkot nost, tas saskaras ar džemperi un rodas klusa skaņa. Šalle, to atraisot un cimdi, tos novelkot. Pulkstens koridorā tikšķ skaļi un vienmērīgi. Šī skaņa man īpaši patīk. Ieslēgtā lampa dūc. Es gribu kļūt par skaņu.