[Jaunākais][Arhivētais][Draugi][Par sevi]
Below are the 20 most recent journal entries recorded in the "Bezjēgas orākuls" journal:| Decembris 22., 2021 | |
|---|---|
| 11:12 [Link] | Par godu vakardienas saulgriežiem. Esmu jau rakstījis par diviem virzieniem latviešu folk un postfolk mūzikā. Nedaudz izvērsīšu šo stāstu un pielikšu piemērus. Pirmais virziens ir nosacīti laikmetīgs, ļoti eklektisks, nekautrējoties jaukt kopā latviešu un citu valstu tradīcijas. Ļoti labi to ilustrē populārā grupa ''Tautumeitas'', kas arī saņēmušas kritiku no konservatīvās sabiedrības daļas par teju vai ''svētuma zaimošanu'', atļaujoties folkloru izvest ārpus ierastajiem priekšstatiem. Dziesmu teksti joprojām sakņojas latviešu folklorā, bet aranžējums, izpildījums un nereti arī videoklips piešķir tekstam pavisam citu jēgu. Tāda ''Pasaules mūzika'' ļoti labā kvalitātē, ļoti lipīga un ārzemju auditorijas ļoti uzrunājoša. Pavisam svaigais šī gada saulgriežiem veltītais singls un klips: https://www.youtube.com/watch?v=6yrgCey Man gan daudz labāk patīk uz iepriekšējiem saulgriežiem tapušais klips, kas ļoti uzskatāmi sajauc kopā folklorā balstītu tekstu, senos arhetipus ar laikmetīgām tehnoloģijām un pat nedaudz futūrisku atmosfēru: https://www.youtube.com/watch?v=IvK33Rn Otrs virziens ir nosacīti konservatīvais, kur dominē minimāli apdarināta folklora un diezgan minimālistisks instrumentālais izpildījums. Piemēram izvēlējos žanra klasiķus un folkloras kustības pionierus Latvijā ansambli ''Skandinieki''. Joprojām milzīgas autoritātes folkloras žanrā. Ansamblis nesaraujami saistīts ar Staltu dzimtu, tagad jau pat trešajā paaudzē un savā dzīvē īsteno folkloras būtību: liela ģimene, kas mutvārdu tradīcijas nodod no paaudzes paaudzē. To palīdz īstenot arī pēdējo ~20 gadu laikā stabilais un praktiski nemainīgais sastāvs, kas ir faktiski kļuvis par lielu ģimeni. Tas palīdzējis saglabāt nemainīgu kvalitāti un idejisko virzienu. Videoklips veltīts pērnajiem saulgriežiem un priekš Skandiniekiem ir pat gana novatorisks ar tradīciju nestandarta interpretācijām. https://www.youtube.com/watch?v=SdFP-j_ Tags: eksistenciālisms, ko es redzēju |
| Novembris 17., 2021 | |
| 10:23 [Link] | Pēc dokumentālās filmas ''Homo Sovieticus'' noskatīšanās paliek druku baisi un sāk mākt sliktas priekšnojautas. Par Latviju un visu bijušo Padomju bloku viss ir skaidrs. Padomju cilvēks joprojām ir dzīvs un tāds būs vēl daudzas desmitgades. Tam jau vairs nav pat sakara ar piedzimšanu un dzīvošanu padomju apstākļos. Tas ir domāšanas un uzvedības modelis, kas tiek nodots no paaudzes paaudzē. Savukārt filmas beigās rādītie piemēri no Vācijas liek apšaubīt tēzi par VDR sabrukumu un tā apvienošanu ar Rietumvāciju. Varbūt ir otrādi un Rietumvācija tika pievienota Austrumvācijai? Kā savādāk izskaidrot Ļeņina pieminekļu atklāšanu Vācijā, grandiozas 9. maija svinības un vācu pensionāru aktīvu iesaisti Putina baikeru klubiņā. Pirms 30 gadiem visi cerēja, ka rietumu kultūra pārņems visu bijušos Austrumu bloku un ātri uzvarēs. Tagad izskatās, ka tā vietā, padomju domāšana un ideoloģija pa dažādiem ceļiem nokļūst rietumos. Tur viņai ir auglīga augsne, jo vārdos jau viss skan skaisti un rietumeiropiešiem nav nekādas imunitātes pret to! Filmu vēl kādu laiku varēs noskatīties replay.lsm. Iesaku. Mūzika: Therion- The siren of the woods |
| Jūlijs 23., 2021 | |
| 17:19 [Link] | Noskatījos filmu ko jau sen biju vēlējies izdarīt. Igauņu 2015. gada kara grāvēju ''1944'''. Jāsaka, ka esmu iespaidots un patīkami pārsteigts. Vispirms jau ļoti kvalitatīvs un vēsturiski korekts gabals. Ieroču un uniformu precizitāte apbrīnojama, kauju skati ļoti reālistiski. Arī sižets ir emocionāls un saistošs. Sākumā darbība noris 20. Waffen SS (Igauņu) divīzijas karotāju pozīcijas Narvas Zilajos kalnos 1944. gada vasarā. Kaujas, kas bija ļoti asiņainas un igauņiem ļoti svarīgas, jo noturot fronti viņi attālināja brīdi, kad Igaunijas teritorijā atkal atgriezīsies Sarkanā armija. Aptuveni filmas vidū, darbība pārmetas uz pretējo nometni, uz igauņu vienībām Sarkanās armijas sastāvā. Tādējādi abas puses tiek noliktas pilnīgi līdzvērtīgās pozīcijās, abās pusēs igauņi ir ierauti svešā karā un cenšas izdzīvot. Filmā faktiski ir divi galvenie varoņi, abi ir ļoti līdzīgi un ļoti līdzīgi arī beidz savas gaitas. Man patika. Igauņi kārtējo reizi izceļas ar drosmi, jo filmu par saviem tautiešiem, kas karojuši kopā ar nacistiem, ne katra nācija spēj uztaisīt. Turklāt bez nevajadzīgas nomelnošanas vai glorificēšanas. Mēs joprojām baidāmies par viņiem runāt kino valodā. Treileris:https://www.youtube.com/watch?v=w Tags: ko es redzēju |
| Aprīlis 10., 2021 | |
| 20:31 [Link] | Noskatījos kārtējo vēsturisko seriālu. Seriāls vācu, bet ražots priekš Netflix. ''Barbaren'', par Romas impērijas un ģermāņu cilšu attiecībām, kas rezultējās ar slaveno Teitoburgas meža kauju un trīs Romas leģionu iznīcināšanu. Seriālam ir vairākas pozitīvas lietas: Pirmkārt tas ir gana īss. Tikai viena sezona ar sešām sērijām. Var mierīgi noskatīties dažu vakaru laikā. Otrkārt, seriāls ir gana vēsturiski korekts. Salīdzinot ar iepriekš redzēto ''Knightfall'' pat teju pilnīgi autentisks. Redzam gan to, kā izpaudās slavenais ''Pax Romana'', gan impērijas paņēmienus kā pakļaut un padarīt par faktiskiem vasaļiem pierobežas ciltis. Ģermāņu ciltis varbūt ir attēlotas drusku stereotipiski mežonīgas, kas metas kaujā puskaili un noziedušies ar krāsu. Treškārt seriāla lielākā vērtība ir tā, ka romieši beidzot runā latīniski. Protams, latīņu valoda mūsdienu aktieru mutē izklausās kokaina un stīva, galīgi ne pēc ikdienas sarunvalodas, bet pats ar sevi tas jau milzīgs progress. Ģermāņi savukārt runā literārā vācu valodā, kas protams galīgi neatbilst tam, kāda runāja ģermāņu ciltis 1.gs. sākumā, bet tas vienalga ir labāk nekā mūžīgā angļu valoda. Tākā tas ir vācu seriāls, tad ir jūtama piegājiena atšķirība no Holivudas. Ir mazāk patosa, bet tomēr jūtams, ka šī ir praktiski vienīgā militārā uzvara ar ko mūsdienu Vācija joprojām lepojas. Treileris šeit: https://www.youtube.com/watch?v=-cA7kwB Tā kā ''barbaru'' un romiešu attiecību vēsture man ir tuva jau kopš bakalaura darba rakstīšanas laikiem, tad drusku atļaušos pareflektēt. Lielākā daļa vēsturnieku ir vienisprātis, ka Teitoburgas meža kauja ir uzskatāma par lielāko militāro sakāvi Romas impērijas vēsturē, kurai bija tālejošas stratēģiskas sekas. Trīs leģionus (ap 20 tk. vīru ieskaitot palīgvienības) vienā kaujā impērija nekad vairs pēc tam nav zaudējusi. Ģermāņu vadonis Gajs Jūlijs Armīnijs (jeb kā Vācijā viņu sauc - Hermans) bija Romā uzaudzis ģermāņu vadoņa dēls, impērijas pilsonis un kavalērijas virsnieks. Izvēloties pāriet savu ciltsbrāļu pusē viņš, iespējams, no impērijas pozīcijām ir uzskatāms par lielāko nodevēju tās vēsturē. 5-6 gadus pēc kaujas romieši Jūlija Cēzara Germānika vadībā īstenoja plašu atriebības kampaņu ģermānijā, guva vairākas militāras uzvaras pār Armīnija spēkiem, sagrāva tā izveidoto ģermāņu cilšu koalīciju, atguva divus (no trim) zaudētajiem leģiona ērgļiem un piespieda ģermāņu atkāpties viņpus Elbas. Cita starpā tika apmeklēta arī Teitoburgas meža kaujas vieta un apglabāti tur joprojām balojošie leģionāru kauli. Tomēr, Romas impērija izlēma nemēģināt vēlreiz nostiprināties Reinas austrumu krastā un atkāpās uz Reinas rietumu krastu, kur arī robeža saglabājās nākamos četrus gadsimtus. Līdz ar to, impērijas virzība dziļāk Ģermānijā bija apturēta. Diezgan ticams gan ir arī ekonomiskais aprēķins. Romieši izrēķināja, ka tālāka impērijas izplešanās tajā virzienā ekonomiski neatmaksājas. Zeme pārāk mežonīga un vāji apstrādāta, pārtikas produkcija niecīga, izrakteņi neapzināti, klimats skarbs. Tuvie austrumi un Āfrika impērijai bija ekonomiski daudz svarīgāki. Tags: ko es redzēju |
| Marts 10., 2021 | |
| 16:09 [Link] | Pēc ļoti ilga pārtraukuma atkal atradu seriālu ko paskatīties pašam, nevis pieslēgties sievas izvēlēm. 2017. gada seriāls ''Knightfall''. Pēc apraksta šķita tīri labs, tapis ''History channel'' pasūtijumā par templiešu bruņinieku ordeņa pēdējiem mēnešiem Francijā 14.gs. sākumā. Sižets it kā ir gana spraigs ar nemitīgiem pavērsieniem, pilns ar intrigām, asinīm un viduslaikiem. Tomēr, šī kopumā reālistiskā viduslaiku atmosfēra arī ir vienīgais, kas seriālu saista ar vēsturi. Lielākai intrigai lielu daļu seriāla sižeta sastāda leģenda par templiešu sargāto svēto grālu, tā meklēšanu, atrašanu un vēlāk arī cīņu par to. Tāda variācija par Leonardo da Vinči kodu tikai 14.gs. Francijā. Iesaistīti gan pāvesta algotņi un algoti slepkavas, gan arābu slepenā brālība (kas cīnās līdzīgi ņindzjām), gan nenosakāmas tautības sieviete - slepkavniece, kas viena pati piebeidz vesela cietokšņa garnizonu un pazūd. Nodeva mūsdienu Eiropas ģeopolitikai ir pilnīgi jaunas valsts izgudrošana - Katalonijas karaliste (Katalonija tolaik ietilpa Aragonas karalistē), kas seriālā iesaistās politikā kā patstāvīgs subjekts. Arī reālie vēsturiskie personāži ir krietni modificēti, darbojas neatbilstošā hronoloģijā vai saistīti nekad neeksistējošā radniecībā. Un protams, kā nu bez Holivudas stila, kad bruņinieki metas kaujā ar kailām galvām un skaļi rēcot! Kopumā no History Channel biju gaidījis vairāk. Ja skatās tikai kā izklaidi, tad ir gana saistoši un izklaidējoši. Ja interesē Tempļa bruņinieku ordeņa vēsture, tad šajā seriālā neko jēdzīgu neuzzināsiet. Pirmo sezonu esmu noskatījies un šobrīd domāju vai ir vērts skatīties arī otro. Info par seriālu: https://www.imdb.com/title/tt4555364/?r Pirmās sezonas treileris: https://www.youtube.com/watch?v=D-v2Loy Mūzika: Wardruna |
| Marts 3., 2021 | |
| 15:25 [Link] | Parunāsim atkal par mūziku uz A no Zilupes. Pēdējā laikā ir iepatikusies māksliniece no tālās Tatarstānas vārdā Aigel. Izceļas ar to, ka liela daļa viņas daiļrades veltīta dažādām sociālām problēmām un jo sevišķi izceļas viņas skarbās dziesmas par cietumiem un cietumniekiem. Mūsdienu Krievijas popkultūrā neredzēti tiešs ''zeku'' kultūras demonstrējums. Lai gan tas noteikti nav slavinājums. Drīzāk realitātes izgaismošana. Viņas vīrs ir sēdējis cietumā par apšaubāmu pārkāpumu, tā ka viņai šīm tēma ir tuva un personīgi sāpīga. Šīs tematikas dziesmām ir arī ļoti profesionāli un spēcīgi videoklipi. Stilistiski tāds hiphops ar elektronikas piedevu. Mūsu ausīm ļoti eksotiskas ir nedaudzās dziesmas tatāru valodā. Kā jau visās Krievijas federālajās ''republikās'' arī Tatarstāna šis fakts vien jau pelna cieņu. Nelielam ieskatam viena eksotiskā dziesmiņa tatāru valodā: https://www.youtube.com/watch?v=owSECIv Tālāk viens no viņas lielākajiem hītiem. Par cietumu ar krietnu devu melna humora, par tikko iznākuša ieslodzītā piedzīvojumiem ceļā uz mājām: https://www.youtube.com/watch?v=yQR_NLe Beigās viens ļoti skumjš gabals par cietumu, kas tapis gaidot vīra atbrīvošanu. Turklāt arī klips šķiet ir filmēts īstā cietumā ar reālām fizionomijām: https://www.youtube.com/watch?v=trViufX Mūzika: Aigel |
| Janvāris 11., 2021 | |
| 16:37 [Link] | Par citām aktualitātēm. Mēneša laikā noskatījāmies JRT maksas seriālu ''Aģentūra''. Vispār mums patika. Diezgan manāmā JRT manierē, labs operatora darbs. Sižets brīžiem prasījās raitāks, bet garlaicīgi nekļuva. Daudz ironijas par sevi un šodienas apstākļiem. Piemēram, A. Keišs jaunajai biroja (birojs atrodas JRT ēkā Miera ielā) darbiniecei saka, ka: ''Šeit kādreiz bijis teātris''. Ļoti patika, ka iesaistīti krietni daudz jauno aktieru no LKA studentiem. Dažiem uzreiz redzams, ka būs lietaskoki. Citiem atkal sniegums diezgan viduvējs. Piemēram, seriāla galviņā defilējošā Lolita Stūrmane ir ļoti skaista meitene ar modeles figūru, bet tēlojums diezgan kokains. Varbūt šī konkrētā loma pie vainas. Savukārt ļoti patika Marija Linarte. Nav vairs gluži debitante, bet noteikti vēl pieskaitāma pie jaunajiem aktieriem. Nav klasiska skaistule, bet tāda, kas prasa iedziļināšanos. Arī tēls pārliecinošs un ticams. Vēl gribas uzteikt Tomu Harjo un Agati Kristu, viņu attēlotais pārītis bija ļoti kolorīts, tas ienesa seriālam zināmu garīgu dimensiju. Mūzika: Therion- The Wondrous World of Punt |
| Decembris 7., 2020 | |
| 09:24 [Link] | Pietiks žēloties par skarbo dzīvi. Nedēļas nogalē noskatījos Podnieka ''Vai viegli būt jaunam?''. Pilnā apjomā nekad to nebiju redzējis. Esmu diezgan iespaidots. Tie padomju Latvijas jaunieši, manā dzimšanas gadā, runāja tik loģiski un argumentēti, ka nevilšus rodas vēlme salīdzināt ar mūsdienu jauniešiem un jaunietēm. Kopumā jau filmā attēlotais jaunatnes noskaņojums diezgan tieši turpinājās arī 90.gados. Režīms bija mainījies, bet sabiedrība jau palika tā pati. Daudzējādā ziņā tas turpinājās arī laikā ko jau es tieši piedzīvoju - 2000.gadu sākumā. Šodienas apstākļi jau ir diezgan atšķirīgi, ļoti daudz citu lietu uzslāņojies virsū. Kaut gan savā būtībā jau sabiedrība nav radikāli izmainījusies. Vēl ar sievu nonācām pie atziņas, ka tur attēlotie panki un Pērkona koncerta skatītāji teju visi ir ģērbušies kā no kādas panku stila enciklopēdijas izkāpuši. Tik krāšņus pankus mūsdienās atrast ir retums. Šodien ir hūdiju laikmets, visiem ir slinkums stundām veidot savu frizūru un aksesuārus. Tags: ko es redzēju |
| Jūnijs 16., 2020 | |
| 13:44 [Link] | Atgriežamies pie mūzikas. Neticami, bet izdevās iekš youtube atrast leģendārās latviešu death metal grupas ''Remains'' vēl leģendārāko 1995. gada albumu ''Kā mūžība''. Tolaik izdotā kasete šodien ir tāds retums, ka atrodama vien rūdītāko melomānu un kolekcionāru krājumos. Ieraksts kvalitātes ziņā pilnīgs andergraunds, tu vienkārši uzreiz, ar visām maņām, sajūti ka ir 1995. gads. Muzikāli šie čaļi diezgan neslēpti atdarina tā brīža dzīvos death metal klasiķus no Floridas grupu ''Death'' un Čaku Šuldineru personīgi. Un dara to diezgan profesionāli, lai gan Šuldinera progresīvos rifus atdarināt ir ļoti grūti. Pat dziesmu nosaukumi ir piemeklēti, lai līdzinātos ''Death'' slavenāko albumu hītiem. Nemaz nerunājot par grupas logotipu un līdzīgas tematikas dziesmu tekstiem. Latvijas mūzikas vēsturē šis varētu ļoti nozīmīgs ar to, ka pirmo reizi kāda latviešu underground grupa skanējuma ziņā ir līdzvērtīga vispāratzītiem pasaules stila paraugiem. Turklāt viss albums ir latviski. Var noklausīties šeit: https://www.youtube.com/watch?v=6fAbthd Manuprāt, sajūtu ziņā ļoti labi iet kopā ar grāmatu ''Jelgava 94''. Ar filmu gan nē. Tags: ko es redzēju |
| Janvāris 31., 2020 | |
| 11:14 [Link] | Bijām uz ''12 krēsliem'' JRT. Uzreiz jāsāk ar JRT kulta statusa kritiku, jo visas labās biļetes tiek izķertas dažu stundu laikā. Līdz ar to, pat vairākus mēnešus pirms izrādes ir atlikušas tikai vietas vieninieces. Lai gan biju kopā ar sievu, faktiski jau lielāko daļu vakara pavadījām atsevišķi, katrs savā zāles stūrī. Pati izrāde jau gan ļoti laba. Biju pēc diezgan garas un grūtas dienas, drusku pikts un uzvilcies, bet izrāde jau paņēma savā varā dažu minūšu laikā. Stāstu neesmu lasījis. Esmu redzējis tikai vecu padomju kinofilmu. Izrādi varētu raksturot kā traģikomēdiju ar farsa elementiem par dārgumu meklēšanu 1920to gadu Padomju Krievijā, kas piesātināta ar ebreju anekdotēm. Lomās teju visi zināmākie teātra aktieri. Varbūt tieši tāpēc drusku nepatīkami pārsteidza biežā aktieru pārteikšanās un putrošanās. No tik zvaigžņota sastāva to negaidīju. Tags: ko es redzēju |
| Novembris 28., 2019 | |
| 14:43 [Link] | Noskatījos ''Dvēseļu Puteni''. Jāsāk ar nelielu atkāpi par pašu romānu. Tā ir grāmata, kas uz mani pusaudža laikā atstāja milzīgu iespaidu. Esmu pārlasījis to vismaz reizes trīs. Līdz ar to sižetu joprojām zinu ļoti labi un teorētiski vajadzētu būt sašutušam par jebkuru atkāpi no tā. Filmā atkāpes tiešām ir diezgan daudz. Sākot jau ar apvienotiem varoņiem, mainītām lomām, sajauktu notikumu hronoloģiju un dažiem pilnīgi no jauna izdomātiem notikumiem. Bet šis ir tas gadījums kad tas netraucē un īpaši neliek vilties. Filma kopumā ir diezgan iespaidīga. Arī vizuāli. Jāpiekrīt daudziem citiem, ka ziemassvētku kauju aina ir labākā kauju aina līdz šim Latvijas kino. Arī kopumā karš ir attēlots ļoti profesionāli. Šeit nav panorāmisku kauju skatu un impēriska vēriena. Viss kaujas lauks ir saspiests 16 gadīga puiša redzes leņķī. Līdz ar to nav nekāda globāla skatījuma uz kara norisēm mūsu reģionā. Ir tikai tāds karš kā to redz galvenais varonis un daži viņa tuvākie biedri. Tas man šķita ļoti labs moments, jo tas uzreiz piešķir filmai personīgu aspektu un brīžiem arī klātbūtnes sajūtu. Ir protams arī lietas, kas manuprāt nav īpaši izdevušās. Piemēram, vāciešu attēlojums. Tie joprojām tiek drusku demonizēti, liekot visai runai vācu valodā izklausīties pēc ķērcošas riešanas. Joprojām ir klātesoša arī problēma ar strauju notikumu secību kurai vēsturi nepārzinošs cilvēks nespēj izsekot. Vienā brīdī visi cīnās par caru, nākamajā brīdī jau pret caru un vēl pēc brīža jau par Latviju. Īsts vēsturisks karuselis. Tomēr tāda jau tā vēsture šajā reģionā bija. Notikumi attīstījās un mainījās ļoti strauji. Izslavētā mūzikā gan man šķita diezgan neitrāla. Tikai noslēguma titru dziesma ir emocionāli spēcīga. Kopumā filma ir ļoti laba. Atsevišķas lietas ir labākās kādas Latvijas kino līdz šim redzētas. Iesaku. Ja nu kāds nav redzējis treileri: https://www.youtube.com/watch?v=qWN4qY5 Arī šīs filmas sakarā gribu pastāstīt nelielu stāstiņu. Par vienīgo, droši zināmo, manas dzimtas piederīgo Latviešu strēlnieku. Vecvectēva brālis Jānis, jeb vienkārši ''Jāņonkuls'' arī brīvprātīgi iestājās 3. Kurzemes latviešu strēlnieku bataljonā vēl nebūdams 18 gadus vecs. Dienēja ložmetēju komandā, piedalījās arī ziemassvētku kaujās. Šo kauju sakarā ir saglabājies stāsts par to kā viņš pa aizsalušu grāvi, uz ragavām, sev pa priekšu stūmis ložmetēju ik pa laikam ielūzdams ledainā ūdenī. Jaņonkuli revolūcijas vētras aiznesa uz Krieviju un tur viņš arī palika uz dzīvi. Bija virsnieks Sarkanajā armijā, rotas komandieris. Sākoties Spānijas pilsoņu karam viņš bija to latviešu vidū kurus sūtīja īpaši slepenā misijā uz Spāniju apmācīt un atbalstīt republikāņus. Misija bija tik slepena, ka par to nezināja pat NKVD, kas Jāņonkuli bija iekļāvusi 1937. gada nošaujamo sarakstos. Pēc atgriešānās no Spānijas Jāņonkulis uzzināja, ka lielākā daļa viņa latviešu draugu un paziņu ir nošauti. Viņš atgriezās Rīgā un sāka stipri dzert, lai gan līdz tam bija praktiski nedzērājs. Ir arī saglabājies viņa teiciens no šī laika: ''Nodzīvot tādu dzīvi un nedzert - to nevar''. Jaņonkuls nomira 1962. gadā un tagad guļ Pļavnieku kapos. Arī vecvectēvs cīnījās 1. pasaules karā tikai kāda krievu pulka sastāvā. Bija sakarnieks un apbalvots gan ar 4. šķiras Jura krustu, gan ar Jura medaļu. Jura krustu esam saglabājuši kā vērtīgu dzimtas relikviju no šī šausmīgā kara. Tags: eksistenciālisms, ko es redzēju |
| Novembris 14., 2019 | |
| 15:15 [Link] | Vakar noskatījos ''Jelgava 94'', kas tikko ''Lielajā Kristapā'' saņēma ne vienu vien godalgu. Vispār man ļoti patika. Tā pat nav tik daudz par metālistiem kā par pieaugšanu 90tajos un tai raksturīgām pusaudžu problēmām. Tik pat labi filmas galvenais varonis varēja pārstāvēt hiphopa subkultūru un iet cauri tiem pašiem procesiem. Tas arī izskaidro filmas popularitāti, jo tādējādi tā uzrunā ļoti plašu auditoriju. Filma vizuāli ļoti krāšņa un tiešām rada autentisku laikmeta sajūtu. Apģērbi, dzīvokļu iekārtojums un visādi sadzīviski nieciņi ir ļoti atbilstoši. Sižets pat diezgan precīzi seko līdzi grāmatai. Gribējās gan abus draudzīgos ''bandītus'' nedaudz izvērstākus, jo salīdzinot ar grāmatu, viņu loma te ir pavisam garāmejoša. Arī man, tāpat kā vairākus citus komentētājus, drusku kaitināja pieaugušais rakstnieks, kas ik pa laikam, kā ēna sekoja līdzi savam jaunības tēlam. Jāpievieno arī sievas kritiskais vērojums par Elīnas Vaskas atveidoto bioloģijas skolotāju. 1994. gadā un vēl arī šodien, neviena skolotāja neatļaujas stundās ģērbties tik izaicinoši. Saprotu gan, ka sižetiski tas bija nepieciešams, lai maksimāli uzsvērtu galvenā varoņa tā brīža seksuālo spriedzi. Lai arī es 1994. gadā gāju tikai otrajā klasē, filma kaut kādā mērā ilustrē arī manu bērnību. Filmas treileris, ja nu kāds nav redzējis: https://www.youtube.com/watch?v=jMb8Rpr Filmas iespaidā padalīšos ar stāstiņu kuram varētu dot nosaukumu ''Rīga 2004''. Mācoties tehnikumā, tieši 10 gadus vēlāk par filmā atveidotu laika posmu, gāju cauri tām pašam sajūtām. Kursā bijām divi ''metālisti'', es un Raimonds. Čalis no Mangaļsalas. Mūsu muzikālā gaume atšķīrās, bet tā kā bijām vienīgi visā kursā, tad turējāmies kopā un viens otru izglītojām un ietekmējām. Visā tehnikumā tolaik bijām tikai kādi 5-6 metaļori (kas vizuāli sevi par tādiem identificēja), bet viens otram garām staigājām ar dzelzs ģīmjiem. Es Raimondam devu CD matricas un viņš man iekopēja to mūziku kas man patika un arī viņš pats to noklausījās. Tā vietā viņš man deva savas Ņūmetāla kasetes (Slipknot, Soulfly u.c.) Ap 4. kursu jau mūsu vizuālais tēls un arī muzikālā gaume bija praktiski vienāda. Pateicoties viņam tiku pie savām pirmajām kerzām (daudz ko piedzīvojuši, bet lauku darbos tiek izmantoti joprojām). Kopā ar viņu apmeklēju savu pirmo smago konci. Vienu no pēdējām ''Baltijas saulēm'' Zaķusalā. Man šķiet, ka tieši es viņu tā kārtīgi iepazīstināju ar ''Skyforger'' veikumu. Meiteņu gan starp mums nebija, jo bijām puišu kurss. Arī par grupas dibināšanu nevienu brīdi nedomājām. Bijām slinki, mums gribējās mūziku baudīt nevis radīt. Nokļūstot LU vēsturniekos jutos kā paradīzē. Tik daudz radniecīgi domājošu cilvēku un arī meitenes. Bija labi laiki. Nezinu kādi ir apstākļi šodien. Kaut kādā ziņā droši vien līdzīgi, par spīti tehnoloģijām. Tags: eksistenciālisms, ko es redzēju |
| Novembris 5., 2019 | |
| 16:10 [Link] | Noskatījos simtgades filmu ''1906'' un nedaudz vīlos. Biju ļoti priecīgs, kad uzzināju par šādas filmas tapšanu, jo attēlotais laika periods un notikumi ir ļoti nozīmīgi Latvijas vēsturē, bet ļoti maz izzināti. Filma nav slikta, Latvijas standartiem pat laba, bet diezgan pliekana. Atstāj nepabeigtības iespaidu, jo teju visas epizodes beidzas diezgan aprauti. Arī pašu revolucionāro anarhistu attēlojums diezgan vienkāršs un bērnišķīgs. Salīdzinot kaut vai ar slavenā Pētera Māldera dzīves un darbības aprakstiem. Ļoti labi gan izdevusies Rīgas 20. gs. sākuma pilsētvides un modes atveidošana. Rekvizitori un tērpu mākslinieki Latvijai ir spēcīgi. Kopumā gaidīju no filmas daudz vairāk, jo tēmas potenciāls ir milzīgs. Tags: ko es redzēju |
| Oktobris 7., 2019 | |
| 15:40 [Link] | Piektdien bijām uz ''Pienvedēju Piedzīvojumu'' 25 gadu jubilejas koncertu Hanzas peronā. Pati ēka lielisks vecā un jaunā sintēzes paraugs kur viena daļa tikai papildina otru nevis nomāc vai nerespektē. Man ļoti patīk. Par pašu koncertu. Pienvedējus nekad neesmu baigi klausījies. Dažas dziesmas patīk, bet tas arī viss. Toties sieva konci izbaudīja pēc pilnas programmas. Grupā visi ir viņas vienaudži un viņa viņus pirmo reizi dzirdēja jau tad, kad viņi bija vienkārši ''kaut kādi džeki no Sabiles''. Pēc viņas teiktā, šie joprojām nav zaudējuši neko no vokāla vai jaudas. Kārtīga rokkoncerta cienīga kačka. Man patika Žigata jociņi un pašironija par pašu fizisko vecumu dziesmu starplaikos. Mēs jau mājās esam nosprieduši, ka viņu jaunākais hits ''Ejam mājās'' ir visas četrdesmitgadnieku paaudzes himna. Kad ballēties vēl gribas, bet fiziski vairs neturi. Likumsakarīgi, ka arī koncerts tika noslēgts ar šo dziesmu. Tags: ko es redzēju |
| Septembris 12., 2019 | |
| 10:30 [Link] | Lai cik nepierasti būtu apmeklēt ''Auļu'' sēdkoncertu vakar tomēr sanāca tādu apmeklēt. Koncertprogramma ''Senču balsis'' ir kārtīgs pasaules mūzikas projekts, kur paši Auļi drusku paiet malā un galveno uzmanību novirza uz saviem viesiem: mongoļu rīkles dziedātāju, sāmu joiku dziedoni un traku austriešu jodelētāju. Uzreiz jāsaka, ka katrs no šiem mūziķiem spētu sniegt individuālu koncertu un salikt visus uz vienas skatuves jau ir diezgan liels izaicinājums. Vēl lielāks izaicinājums ir visus iesaistīt kopējā skaņdarbā. Izdevās ļoti labi, jo pusotra stunda pagāja nemanot un palika mazuma piegarša. Lielākais pārsteigums bija austriešu jodelētājs, kas izskatījās kā izkāpis no filmas ''Mūzikas skaņas''. Tomēr tik daudzslāņainu un daudzveidīgu jodelēšanu nekad nebiju dzirdējis. Turklāt viņš vēl izrādījās vargāna spēles virtuozs, kas spēj vienlaicīgi spēlēt četrus vargānus un rada tādu tempu, kas daudz neatpaliek no Auļu bungām. Tags: ko es redzēju |
| Augusts 28., 2019 | |
| 16:05 [Link] | Starp citu, pagājušās piektdienas metāloperas ''Kurbads'' izrāde Lucavsalā bija lieliska. Arī tā iemesla dēl, ka meita veiksmīgi tika aizfīrēta uz piejūru un varējām divatā uzdzīvot. Sen nebija būts Skyforger koncertā (vispār jebkādā smagajā koncertā). Vispār ''Kurbada'' albums man īpašas emocijas neraisa, patīk tikai viena dziesma, bet šajā operas izpildījumā pat gandrīz vai sāka iepatikties. Fināla uguņošana daudz neatpalika no Rammstein šova. No abām iesildošajām grupām patīkami pārsteidza igauņu duets ''Riffarrica''. Ar bungām un akardeonu tika panākta neslikta kačka. Pat neprasījās ģitāra. Igauņu folks vispār izceļas ar lielu enerģiju un radošu pieeju izpildījumam. Šis konkrētais igauņu akardeonists, kuru sieva pazīst no folkloristu aprindām, esot viens no labākajiem valstī. Leišu kompānija ''Lietis Band'' bija simpātisku meiteņu (vismaz 4 meitenes) ansamblis, kas spēlēja enerģisku postfolku. Tomēr īpaši nepārsteidza un atmiņā nepalika. Varbūt pie vainas lielā skanējuma līdzība ar leišu postfolka klasiķiem ''Žalvarinis'' Tags: ko es redzēju |
| Augusts 12., 2019 | |
| 15:19 [Link] | Pozitīvas apstākļu sakritības dēļ sanāca uz četrām dienām pazust Latgalē. Vesels mini atvaļinājums. Principā ar sievu turpinām svinēt savu pusapaļo kāzu jubileju, jo sanāca tāds kāzu ceļojuma turpinājums. Apskatījām daudzas vietas kuras toreiz gribējām, bet nepaguvām. Šoreiz vairāk Latgales vidusdaļa un nedaudz ziemeļi: Rēzekne, Ludza, Zilupe, Kārsava, Malnava un atpakaļceļā arī Varakļāni. Vispozitīvāko iespaidu atstāja: Rēzekne - dzīvīga pilsēta ar daudz jauniešiem, Zilupe - perfekti tīri izlaizīta pilsētiņa, Kārsava - vieta kur tiešām cilvēki savā starpā uz ielas un veikalā runā latgaliski. Vēl pozitīvi pārsteidza Varakļāni. Biju tur pirmo reizi un negaidīju tik kompaktu un visādā ziņā jauku pilsētiņu. Negatīvi pārsteidza tas, ka pašā pierobežā Latvijas TV tiešām neredz. Par to daudz runāts, bet pirmo reizi pārliecinājos pats. Tie, kam ir laiks sēdēt pie TV, skatās Krievijas TV piedāvājumus kuros parasti ir iekļauti arī daži Baltkrievijas, Kaukāza valstu un pat Turcijas TV kanāli. Un agri vai vēlu, savā ziņā pat pašiem negribot, domāšana un pasaules uztvere sāk izmainīties. Rodas jautājums vai gadiem ilgstošā muļļāšanās Rīgā par šo tēmu jau nav raksturojama kā apzināta kaitniecība? Tags: eksistenciālisms, ko es redzēju |
| Jūlijs 5., 2019 | |
| 23:00 [Link] | Nemaz nezināju, bet šī (IC3PEAK) esot pēdējā laika Krievijas alternatīvās (bet ne tikai) jaunatnes kulta grupa. Izpelnījušies jau vecāku sašutumu un regulāri aizliegtus koncertus. Muzikāli tāds elektro panks, bet vizuāli ļoti gotiski. Vispār jau ir pamats sašutumam. Lielākā hita videoklipā ir ne tikai mēģinājums pašsadedzināties pie Krievijas valdības nama un pasmiešanās par omoniešiem, bet arī asins dzeršana uz Kremļa fona. https://www.youtube.com/watch?v=MBG3Gdt Tags: eksistenciālisms, ko es redzēju |
| Maijs 20., 2019 | |
| 11:35 [Link] | Pēc 20 gadu pauzes sanāca atkal būt Londonā. Iespaidi aptuveni tādi paši kā toreiz, lai gan apstākļi pavisam citi. Pasaules mēroga metropoles sajūtas un bijušās impērijas spozme nav pazudusi. Par spīti tam, ka pirms iekļūšanas daudzās sabiedriskās ēkās, jāaiziet teju tikpat stingra drošības procedūra kā lidostā. Toties ielās un pabos viss mierīgi.
Tags: ko es redzēju |
| Maijs 13., 2019 | |
| 17:38 [Link] | Starp citu seriāls ''Sarkanais mežs'' man patika. Tehniski labs un sižetiski saistošs, lai arī dažas sērijas varbūt bija drusku par vienmuļu. Tēma praktiski nezināma un interesanta. Aktierspēle pārliecinoša. Principā vispozitīvākie tēli šķita trīs: Anžes atveidotais ''Bahs'', viņa biedrs ''Krūms'' un Krievs. Cilvēki ar lielāko pārliecību un vēlmi kaut ko darīt, kas arī dara reālas lietas negaidot palīdzību no malas. Filmā radītais V. Reķis tomēr bija nokļuvis tajā situācijā apstākļu spiests un tāpēc drusku zaudēja ticamību. It sevišķi zinot to, ka tēla prototipam bija pavisam cita motivācija un parasti šādām misijām izvēlējās stingras pārliecības cilvēkus, kam nav ko zaudēt. Daži jau pārmet, ka filma ir pārāk pesimistiska un grauj patriotismu, bet es uzskatu, ka tā ir ļoti pamācoša. Cilvēku daba savā būtībā nav mainījusies tūkstošiem gadu un jebkurā krīzes situācijā uzticamo cilvēku loks strauji samazinās. Jebkurai potenciālai nākotnes pretestības kustībai to vajag ņemt vērā. Žēl tikai, ka ģeopolitisku interešu vārdā tika veltīgi eksplautēta cilvēku dzimtenes mīlestība gan šeit uz vietas, gan arī trimdā. Tags: ko es redzēju |