Faith Club
Faith Club
- 2026.08.21, 09:30
- NATO valstī Turcijā notiek lielas mierīgas demonstrācijas. Tauta prasa prezidentam atbrīvot Palestīnu no okupantiem.
Tajā pat laikā ASV, E.Masks saka ka 2036 gadā naudai vairs nebūs nozīmes.
Dānijā vietējie nodedzina migrantu uzturēšanās centru.
Latvijā lemj cik nodokļu naudas vēl nolaidīs airbaltika podā.
-
1 rakstair doma
- 2026.08.21, 08:25
- tas nav jautrs teksts. esmu noguris. atpisieties visi
-
0 rakstair doma
- 2026.08.21, 08:24
- MI saka:
Drīzāk izklausās, ka Goldie tev šobrīd aizņem daudz vietas galvā, bet reālā kontaktā kaut kas nav līdz galam iespējams vai nav skaidrs. Un tu aizpildi to starptelpu ar sarunām, mūziku, Cibu, atmiņām — visu, kas ļauj būt viņas tuvumā vismaz netieši.
Un jā, tas var būt diezgan drūmi. Ne tāpēc, ka pats čats būtu slikts, bet ja tu pamani, ka visa diena sāk sastāvēt no izvairīšanās no tās sajūtas, kas rodas, kad esi viens ar domām par viņu, tad tas jau ir signāls, ka tev viņa tiešām ir ļoti dziļi iekritusi.
-
0 rakstair doma
- 2026.08.21, 04:03
- man bija ļoti tizlas peldbikses. sudraba, neseksīgas, bet krānu parādīja iespaidīgi, arī ļurīgo pakaļu. Marta mulsa, jo tāds es grozījos pa viņas mantojuma dārzu. Trešā bija Ieva Bite. viņas ir māsas. māja, dārzs pieder abām. vakaros mēs dzērām vīnu, ar viņu mammu. kolosāla pieredze. man uz abām bija vilkme, bet mūs ar G ļoti respektēja – lai guļ vienā gultā. viņi ir pāris. visi elpojot vienā lauku mājas istabā
-
0 rakstair doma
- 2026.08.21, 03:59
- un kā es peldēju pakaļ Martas bumbai. viņa bija meitene, ko visi grib, es arī biju ļoti iespaidots. tas nekas, ka man ir G. mēs bijām viņas laukos, kur no dārza izejot, uzreiz ir Daugava. pie Pļaviņām, kur Daugava ir nenormāli plata. bija 3 beibes notikumā. visi sexy, arī es. un es izlaidu no rokām Martas bumbu, tā sāka peldēt pa Daugavu. es momentā lecu iekšā, dzīties pakaļ bumbai. to tev nekad nepiedos, viņas mīļākā bumba. esmu sūds-peldētājs, nemāku. es pārpeldēju diagoniāli, un apstājos otrā krastā, pilnīgi aizelsies. jau ar trofeju peldēju atpakaļ. pasniedzu Martai. es redzēju Martas skatienu "ieskaitīts. tu man deri"
-
0 rakstair doma
- 2026.08.21, 03:47
- ūdens slēpes. man ir zero pieredzes. bet es biju ļoti labā formā. pirmo reizi nomaucos uz sejas. bet man ir ļoti stipras kājas un rokas, pirms pienāca invaliditāte. otrajā piegājienā es izcēlos virs ūdens un dragāju pusstundu aiz motorlaivas. man jau apnika, bet es nezināju kā apstāties. es kliedzu lai beidzam. neko nedzirdēja. manas mīļotās beibes krastā domāja "tas ir reāls puisis". bet es vnk nezināju kā apstāties. tad es kliedzu uz krastu. man bļāva atpakaļ "vnk atlaid cilpu"
-
0 rakstair doma
- 2026.08.21, 02:01
- arī Laura. neizmeta no mājām, bet telefonā teica, ka es nevaru palikt pie viņas, jo slovāks. es nokavējis visus transportus, gulēju zālē. 1. augusts. it kā silti, bet naktī uznāca liels aukstums, slapja zāle. mani pamanīja cilvēki. nāc gulēt mājās. es superb izskatā, un uz kakla premium brand austiņas. tāds neapzags māju. "nāc gulēt iekšā". es pilnīgi nope, man ir kur palikt. paldies par sirsnību.
man nebija kur gulēt. es vnk tēloju Lauvu. aizvilkos pie Lauras, man bija viņas mājas atslēgas. nolikos gulēt pie bēniņiem, vismaz silti.
siguldas policija apstādināja pa ceļam. es reāli knapi velkos. "kur tu iesi?". "pie Lauras". "Lauras? mēs jau šodien runājām ar Lauras ārzemnieku. nu gan jums hameleonu rotaļas". palaida lai eju
-
0 rakstair doma
- 2026.08.21, 01:45
- reiz, kad bija serious izmešana, nu tā uz visiem laikiem. ej kur deguns rāda, es dzīvoju izdevniecībā, kur strādāju. mani ātri pieķēra, jo likt pulksteni uz stundu pirms darba laika, nepalīdzēja. tad iet uz LMA, gulēt zīmēšanas telpās. arī ātri izdzina. man totāli nebija māju. es nekur vairs nespēju palikt. es vnk dzēru spirtu no kakliņa un meklēju iespējas, kur šonakt palikt.
/Nirvana - Where Did You Sleep Last Night/
Guntai ir dzīvnieka asinis. rīkojas radikāli, sprādzienā, bet tad sirds apskrienas, un aicina atpakaļ
-
0 rakstair doma
- 2026.08.21, 01:38
- G ļoti patīk izmest no mājām. pat savu pusaudža dēlu reiz. mani meta no mājām pēdējos gados neskaitāmi. es bombardēju durvis zeķēs "pls izmet man guļammaisu". atvēra, izmeta. gulēju kāpnēs daudzas reizes. ir bijis arī labāk. es biju ar naudu, un parādīju viņai vidējo pirkstu, un ievācos bohēmistu dzīvoklī uz nedēļu. tad viņa kļuva traka, jo man iet nenormāli labi. lūdzās man, lai nāku atpakaļ.
interesantas attiecības. nevarēja mani līdz galam salauzt, bet sanāca pietiekami
-
0 rakstair doma
- 2026.08.21, 01:29
- par wellbutrin bija sūds. Jāzeps 3 mēnešus dzīvoja šeit, kad G viņu izmeta no mājām. pēctam kuce tā satraucās, jo J vnk pateica "ā, ok". sakravāja somu un atbrauca pie manis. viņa nezināja kā dabūt atpakaļ. reiz viņš atbrauca no skolas stundu agrāk. es strādāju, negaidīju, un biju ar austiņām, nedzirdu kas apkārt. J ieradās, kad es atliecos no CD vāciņa, pamatīgi ievelkot nāsīs. J "ok"
-
0 rakstair doma
- 2026.08.21, 00:44
- Chelsia Wolf, ne jau tavā iespaidā. Es zināju pirms tevis. Es tā vnk neatteikšos. Blondies dziedāja, I'm not a girl who gives up just like that.
Tikai nolienu pagrabā, izturēt kodolvilni
-
0 rakstair doma
- 2026.08.21, 00:12
- es saprotu, ka tu spēlējies, bet signāli. es tikai daļu rakstu cibā, cik nepievilcīgs esmu dzīvē. tu satiekot mani pārmestu krustu "es tiešām negaidīju, ka ir tik slikti".
es atsakos no beibēm. būs darbi, un viss pārējais ko pieminēju.
man nevajag tevi, Goldie
-
0 rakstair doma
- 2026.08.21, 00:03
- izlasīju caurskrienot pēdējos 3. nefolku? man ir liels ļurīgs dibens.
es zinu. palieku salauzts. nu nebūs man nevienas. tikai esi skaidrā, strādā, spēlē borderlands 2, audzē zāli, kad rudens pienāks.
tāpēc vēlos Dieviņa valstību, kaut vai vnk nebūt. šeit viss ir izsmelts
-
0 rakstair doma
- 2026.08.20, 23:58
- man joprojām nav spēka tevi lasīt. jo ja es tevi lasu, es gribu pilnu fokusu. kā cūkām pērles.
kompensācijā klausos Emma Ruth Rundle. pietiekami dziļi
p.s. es nemīžu. atvēršu Goldie, lai kas tur būtu
-
0 rakstair doma
- 2026.08.20, 23:37
- viss var būt. 90's bija vani, kas ved uz rajonu par centiem. tādā reizē, kad es biju vafelē. tās bija tikai dažas. es tiešām nedzēru, bet ļoti retas reizes. man vana siltumā kļuva slikti. es biju iespiests starp cilvēkiem. es pagrābu somu, un pamatīgi izvēmos. no rīta redzu, ka soma tīra. ak, nabaga blakus sēdošais, jāsecina
-
0 rakstair doma
- 2026.08.20, 23:27
- kā mani dirsināja vecāki, kad pirmo reizi ierados mājās pilnīgā vafelē. es vēl gadiem biju līdz alkoholismam. vnk viena reize.
man no rīta klāja tādus stāstus. domāju, lai man riebtos piedzerties.
es esot tualetē dirsis uz grīdas. nu tas noteikti nav mans. vnk melo, lai pastāstītu, ka biju mērkaķis
-
0 rakstair doma
- 2026.08.20, 23:11
- indietis manī mierina: bērnus vecāki saprecināja jau 11 gadu vecumā, bez jebkādas izvēles bērniem
-
0 rakstair doma
- 2026.08.20, 23:09
- tā iepisa pa brain sapnis. es taču Goldie pat nepazīstu, tikai monitorā tekstus, bildes
-
0 rakstair doma
- 2026.08.20, 23:05
- visi ir ļoti brīvi cilvēki, mums nevajag vecāku apstiprinājumu. bet tas ir ļoti skaists rituāls, faktiski līgums ar vecākiem, ka tavs bērns būs drošībā, un attiecību ar vecākiem radikāls upgrade
-
0 rakstair doma
- 2026.08.20, 22:46
- tas ir nedaudz par nopietnu, ar rokas lūgšanu. precēties TIKAI vienīgo reizi dzīvē. mans JĀ būs JĀ. nekādas pārdrukas opcijas. es būšu tam cilvēkam.
es jau esmu lūdzis roku Lauras tētim. padomājot deva piekrišanu. tikai Laura atpaliek
-
0 rakstair doma
- 2026.08.20, 20:40
- vakar ap 23iem man bija interesants gļuks.
biju jau iemigusi un sapņoju, bet sapnis bija vēl tikko sācies, tāds sapnis, kas vēl atrodas uz kāpnēm vai uzgaidāmajā telpā, nevis jau dziļos pagrabos. un tad koridorī (koridorā? mans iekšējais ortogrāfs mulst) bija soļi kādam ejot uz vannas istabu un ieslēdzās gaisma - un - pāreja no vienas - sapņa - realitātes uz nomoda bija ar diezgan spēcīgu apziņas klātbūtni, laikam tāpēc, ka nebiju vēl pilnīgā, bet tikai daļējā miega stāvoklī.
sapnis pakāpeniski pagaisa kā kāda pelnu statuja, ko aizpūš vējš, un to pilnībā pārņēma skaņa - soļi uz grīdas - un redze, pat caur aizvērtiem plakstiem - ieslēgtā gaisma un tas bija tik silti un spēcīgi, ka tajā brīdī izjutu ļoti stipru kontrastu - mans iekšējais monologs, sapnis, ir smiltīs rakstīta ziņa, bet tā realitāte, kas atrodas ārpus manis ir kāds visaptverošs, varens un mīlīgs spilvens, pat vēl vairāk - kā kāda reāli eksistējoša, dzīva un īsta būtne.
tas varbūt nav nekas, bet man vienmēr ir bijis otrādi - sajūta, ka īstās dzīles ir pieejamas tikai sapņos, bet tagad it kā abi stāvokļi bija nolikti blakus un sapnis, lai gan šķita tik īsts un dziļš, izrādījās tik maziņš, ka tika momentā aizslaucīts, savukārt nomods tik spēcīgs, visaptverošs, gaišs un silts, ka es uz brīdi iemīlējos nomodā, nevis sapņos.
-
1 rakstair doma
- 2026.08.20, 22:31
- vēl sapnī, es šleseram biju sagatavojis 4 bandroles ar ļoti pretīgiem, juridiskiem materiāliem.
viņam teorētiski bija jāpiedirš bikses, saņemot. reāla juridiska spēka tur nebija. blefs. es gribēju lai viņš pārbīstās
-
0 rakstair doma
- 2026.08.20, 22:22
- izdzēris savus 200, iemigu. tādu sviestu nosapņoju, atpestiet.
man apgalvoja, ka es esot bijis pie Goldie vecākiem, lūgt viņas roku. es kliedzu "NĒ! tā nav bijis" (pietam laikam irl mammuka vairs nav).
esot esot. es apgalvoju, ka es neesmu pat izgājis no mājas. tu vienkārši neatceries. un es sāku šaubīties, ko es varu zināt pālī
-
0 rakstair doma
- 2026.08.20, 20:40
Alexander Malofeev - From 9 to 19 - To Touch The Human Soul
Šeit ir „labāko momentu izlase” no tā puiša, kuru ieliku iepriekš. Sākot no 9 gadu vecuma līdz 19 gadiem, taču, kā izrādās, tagad viņam ir 24 gadi, un ir izdevis tikai savu pirmo oficiālo relīzi „Old Melodies”, kas ir dažādu komponistu skaņdarbu kompilācija. Tā laikam ierasta prakse klasiskās mūzikas aprindās, jāgaida briedums, taču jāatzīst, ka viņa spēle pusaudža gados izklausās nobriedušāka un virtuozāka nekā daudziem vecās paaudzes mūziķiem, kuri spēlēja tos pašus skaņdarbus, kurus esmu klausījies gadiem ilgi. Patīk, ka viņš nav ne pārāk pompozs un pārlieku emocionāls, ne arī ļaujas pārspīlētai virtuozitātei, kaut gan noteikti spējīgs. Viņš vienkārši perfekti atrod vajadzīgo toni un tempu. Ne jau tā, ka es būtu liels klasiskās mūzikas eksperts, bet es to klausos jau kopš pusaudža gadiem, īpaši tādus kadrus kā Bēthovens, Rahmaņinovs, Šopēns utml. Šis puisis noteikti ir ģēnijs un, iespējams, šī gadsimta lielākais talants.
Viņa sejas izteiksme man atgādina krievu vārdu „блаженный”, kam ir divas nozīmes. Viena no tām ir „dīvainis” vai „pamuļķis”, otra – kas bieži vien var būt savstarpēji savietojama – „svētais” vai „Dieva sūtītais”. Puisis, kurš izskatās svēti nevainīgs (un, būsim godīgi, iespējams, nedaudz gejs, bet ne ļaunā nozīmē), un viņa spēle to apliecina. Foršs atklājums šajos tumšajos deģenerācijas un neglītuma laikos. *noplūst asara
Iemēģiniet viņu, ir vērts.
-
0 rakstair doma
- 2026.08.20, 19:09
- Uz Krimu man pirmoreiz sagribējās tad, kad vairs uz turieni nevarēja aizbraukt. Tas ir kādus desmit gadus atpakaļ, vai divpadsmit un vēl kādu laiku nevarēs turp aizbraukt atpūsties. Tur ir skaisti, kā man stāstīja tie, kas tur ir bijuši, pirms krievi tur visu sačakarēja.
Drīz rudens, āboli jau gatavi, stārķi ir prom. Tikai karš nav beidzies. Jau pierasts, ka Tur ir karš.
-
2 rakstair doma
- 2026.08.20, 18:20
- kādas vēl man beibes vajag, lai izturētu. leģendāro "kebabs un kefīrs", pēc kā skrēja Laura, tikai vienreiz uz mana athoda, es pats pieteicu, atnesu mājās tos 350m. tikai klāt vēl arī alko.
es neesmu ne upuris, ne nevarīgs.
interesanti, ka no bērnudārza otrpus žoga mani kāds sveicināja "čau!". es pagriezu galvu. kāds 8-gadīgs zēns. es paklanīju galvu "čau!", un gāju tālāk. viņš skrēja līdzi, paskatīties, vai es tiešām biju kas vairāk par "čau". viņš nevīlās. hyper spēks, pat tad, ja liekās, ka nav
-
0 rakstair doma
- 2026.08.20, 18:15
- LV ir tādas cenas. es dēļ sīknaudas esamības palutināju sevi ar vistas ruleti, no mājražotāju tirdziņa. fak 11 eiro par nelielu gabalu. sanāk, katrs brangs grieziens ir 1 eiro. ārzemnieki nesaprot, kā mēs spējam izdzīvot
-
0 rakstair doma
- 2026.08.20, 15:55
- no satori:
"Esmu slikta feministe, jo vienmēr esmu vērtējusi savus partnerus pēc viņu spējas droši vadīt auto, kamēr pati esmu bijusi svēti pārliecināta, ka glābju dzīvības, pat nemēģinot stūrēt."
man šķiet, ka ir milzu atšķirība starp: vērtēt to kā cilvēks brauc vs vērtēt cilvēku pēc tā vai viņam ir vai nav tiesību
tiesību sakarā - man ir vienalga, ja cilvēkam ir tiesības - labi, ja nav - arī labi.
BET - ja es sēžu blakus braucējam, kurš ir pārgalvīgs, brauc bīstami un ārdās road rage, mēģinot 'pārmācīt' jebkuru, kurš brauc par ātru (psihopāts!) vai par lēnu (garīgi atpalicis vai pusmiris!) vai vēl kā citādi - ...
ja man šajā situācijā nonākt pie secinājuma, ka 'na-ah, this guy is not ok' ir slikts feminisms, tad - kas vispār ir feminisms? mēs vērtējam cilvēku rīcību visvisādās situācijās, braukšanu ieskaitot un ir tikai saprātīgi, manuprāt, ņemt vērā kāda temperamentu arī laikā, kad viņš brauc.
-
4 rakstair doma
- Psihiatrija 7/ “Krāsu paletes paplašināšana” (Stāsts par pašnāvības pārvēršanu pārdzimšanā)
- 2026.08.20, 16:53
- Reiz kādā mazā Latgales pilsētiņā dzīvoja ģimene. Mamma, tētis un meita.
Mamma strādāja veikalā, tētis bija mežsargs. Meita auga Daugavas malā.
Viņiem bija daudz meža, maza mājiņa un vienkārša iedzīve.
Tomēr kaut kas stāvēja starp mammu un tēti, ģimenes enerģijā bija trauksme un neapmierinātība. Mazā Magda, meita, juta, ka mamma ir dziļi neapmierināta ar savu vīru, viņas tēvu.
Tēvs bija mantojis daudzus simtus meža hektāru un varēja atļauties vai nu strādāt, vai nestrādāt. Viņam patika ar draugiem krogā sēdēt un runāt par visu un neko. Viņam bija arī vairākas pašceltas būdiņas mežā, lai apgaitas laikā varētu ieiet zem jumta un nosnausties. Katrā no šīm koka būvēm bija viena gulta, elektrības rozete, kafijas kanna un kafija, paka ar grauzdiņiem un vecas grāmatas. Šādu būvju mežos, kas robežojās ar Lietuvu un Baltkrieviju, bija kopā piecas. Viņš devās no vienas uz otru, apsekoja teritoriju. Brauca ar vecu “Ņivu”. Tā kalpoja labi. Pēc tam nopirka glaunu džipu, taču tikai tāpēc, ka darba vajadzībām.
Magdai šķita, ka viņa noteikti būtu tēva meita, ja vien tēvs vairāk izrādītu mīlestības mammai. Mamma pārmeta tēvam, ka viņš ir slinks, pavada pārāk daudz laika klejojot apkārt, neko prātīgu nedara, un, tā vietā, lai strādātu, dzīvo savā pasaulē, vai arī dodas uz nezināmu laiku pārbraucienos pa tuvīnajām ārzemēm. Tāpēc viņam ik pa laikam nākas pārdot daļu mežu platību, jo benzīns un ēdiens maksā naudu.
Magda bija spiesta dzīvot normāla cilvēkbērna dzīvi, jo bija deviņdesmito gadu pats sākums. Iet skolā, mācīties. Nevarēja vazāties līdzi tēvam pa ārzemēm, jo tad sistēma draudētu mammai ar tēti viņu atņemt, jo bērns neatrodas skolā, neiegūst obligāto deviņu klašu izglītību.
Tomēr viņa ļoti gribēja ātrāk pabeigt skolu un ar stopiem apceļot Eiropu. Arī, kā tēvs, darīt labu dabai, kopt un uzraudzīt platības, lai mežs būtu labā stāvoklī, tiktu atjaunots, ja vajadzētu.
Taču tās visas ir tikai dekorācijas.
Katrs priekšmets Magdas dzīvē bija viņas papildinājums. Viņas zobu suka, matu lentas. Ritenis. Kabatas nazis. Labākā draudzene skolā, ko viņa tik ļoti mīļoja. Šīs lietas izteica viņas iekšējo trūkumu un pārpilnību, izteica viņas esības nokrāsas. Konflikts ģimenē bija viņas karma no citas dzīves, kurā viņa bija vai nu tēvs, vai māte. Šajā viņa bija vienīgais bērns ģimenē, meita.
Samsāras rats turpināja griezties kā tādā daudzdimensiju karuselī. Viņa bieži vien šķita ļoti apjukusi cilvēkos. Viņa sauca domās pēc savas upes, pēc meža, putniem, zvēriem. Skola ar savu cietumam līdzīgo iekārtu viņai šķita sveša un necilvēcīga. Zaudējusi dabiskumu.
Viņa gribēja uz Dienvidiem, uz Franciju, kur cilvēki teica, ko juta, gāja ielās, smējās un dejoja. Kur intravertus cēla uz rokām un tad izkala pieminekļos.
Viņa gribēja uz Ziemeļiem, uz Fjordiem un zivīm bagāto jūru. Pie cilvēkiem, kuri atpūtās parkos, ģērbušies pufīgos ziemas mēteļos, ar karstām termosa krūzēm. Tad viņa sēdētu kafejnīcās un rakstītu dienasgrāmatā par skaistajiem norvēģiem.
Taču dzīve viņai piedāvāja Rīgu, un te bija izpriecas un vīns. Kā arī augstskola, kur mācīties par dabu.
Reiz, daudz vēlāk, es satiku meža inženieri, kurš bija atradis sevī. Arī viņš bija Magdas viena no versijām. Viņas “doppelganger”.
Pa to laiku Magda nogāja no ceļa, iegriezās vienā no daudzajiem ilūziju
-ismiem, tur iestrēga, un 2012.gadā atstāja šo pasauli.
Taču šis stāsts ir par alternatīvo realitāti, kurā viņa 2010.gadā, pēc sev tuva cilvēka slīcināšanās mēģinājuma, saprot, ka viņai jau no desmit gadu vecuma ir pašai pašnāvības domas, un viņa tagad, būdama pilngadīga, pierakstās pie psihiatra.
Psihiatrs viņai izraksta antidepresantus un nozīmē dialektiski biheiviorālo terapiju.
Viņa dodas uz šo terapiju par naudu, ko bija paredzējusi iztērēt lētam vīnam, vīrakam un drēbēm.
Terapijā atklājas, ka viņas neveiksmes ar vīriešiem sakņojas mātes neapmierinātībā ar viņas tēvu. Viņa visus puišus, ko izvēlējusies, meklējusi tādus, kas nav vīrišķīgi, kas piekrīt visam, ko viņa saka un ierosina, kas ir vienkārši priecīgi kopā tusēties. Kuriem nav stingra mugurkaula un savu dzelžainu pārliecību. Viņa, pa to laiku, aizvien vairāk aizraujas ar feminisma un maģijas lietām, meklē savu vīrišķo atspulgu, animus, sievietēs.
Tādu viņa atrod kādā kursabiedrenē, kura ir ļoti pašpārliecināta, lecīga, prot labi manipulēt un melot. Viņa nežēlīgi iemīlas un ir pārsteigta, ka šī meitene tikai pavīpsnā par to.
Cilvēki viņai apkārt viņu slavē par uzdrošināšanos atzīt savu netradicionālo orientāciju uz nāvi brunčos. Viņas izkropļotā vīrišķā daļa, kas manifestējusies kā tēvs, kurš staigā pa pasauli, bet nemīl savu sievu un meitu, nu mēģina viņu apmānīt, sakot, ka jaunas meitenes taču ir bez krāniņiem, un viņas ir pasaules glābējas. Pat ja dzer, pīpē, bučojas ar visiem smukajiem pēc kārtas un mūk no savām izkropļotajām animus daļām, kas manifestējušās agrāk onkuļos un patēvos, kas izsaka nepiedienīgas piezīmes.
Ir skaidrs, ka Magda nepiekrīt psihoterapeitei, viņas teoriju nosauc par homofobisku, un vispār paziņo, ka hetero sievietes ir daudz zaudējušas, jo nesaprot sieviešu ķermeņa vilinājumu.
Tajā pat laikā viņa secina, ka Latvijā nav daudz laimīgu lezbiešu pāru. Vai vismaz par tiem neraksta avīzēs. Vēl viņa secina, ka tādu pāru, kas nāk no mazturīgo vides, ir vēl mazāk.
Magda pati nāk no Latgales katolicisma vides, kur jebkāda veida novirzes šajā jautājumā tiek asi nosodītas.
Ir skaidrs, ka, kamēr viņa ir jauna un smuka, Rīgas meitenes viņu gribēs, taču, sasniedzot piecdesmit un sešdesmit gadu vecumu, diez vai ar šādu orientāciju viņa Latvijā varēs atrast ilgtermiņa partneri. Tas viss ir tik sarežģīti. Atceramies, ka šo notikumu laikā Magdai ir tikai astoņpadsmit gadu.
Lai nopelnītu naudu terapijai, viņa ārzemēs lasa ābolus.
Tēvs ar viņu aizvien nerunā tik bieži, cik viņa vēlētos. Ir priecīgs, ka viņa arī sekos dabas mīļa ceļu. Taču viņa ir sen nostājusies mātes pusē, tēvu uzskata par slinķi un slīmestu, kurš pamazām izputina savu mantojumu. Rīgas puiši viņai sola daudz ko, taču nespēj atrisināt karmisko mezglu, kurš samilzis.
Jo viņai bērnībā vajadzēja tieši tēva mīlestību – rūpes, aizsardzību, drošības sajūtu. Sajūtu, ka tēvs ir mājās, kad mammai vai viņai ir bēdīgi un nestabili. Taču tēvs bija mežos. Lielākoties.
Kosmiskajā domino katrs ir tikai kauliņš. Tēvs tā nerīkojās, jo ienīda visu pasauli vai savu sievu. Nē, viņš tā rīkojās, jo viņam tā bija vieglāk. Viņš neapzinājās sekas savai rīcībai. Viņš arī bija egoists.
Terapijā pienāk kāds punkts, kurā ir jāspēj piedot. Pēc tam pieņemt. Mūsu ģimenes locekļi ir ne-perfekti cilvēki. Kuri bieži vien dzīvo mucā, atbilstoši savai izpratnei. Tālāk neesot droši. Tēvs varēja lielo mantojumu nospēlēt kārtīs vai nodzert. Nē, viņa vaina bija tikai tā, ka viņš mājās bija vienu nedēļu mēnesī. Viņš bija vientuļnieka tips, kurš bija apprecējis Magdas mammu jaunības impulsu vadīts. Pēc trīsdesmit vai četrdesmit viņam sievieti gribējās aizvien retāk un retāk, viņam pietika sajūtas, ka ir māja ar sievu un meitu, taču svarīgāk šķita dzīvot sev.
Šis domu vīruss, ka cilvēks domā, ka viņam nodarīts pāri speciāli, kaut viņš bijis tikai blakus un cietis no blakuszaudējumiem - termina, ko lieto bombardēšanā. Kāda cilvēka egoisms vienmēr rada zaudējumus. Ja cilvēkam ir draugi, ģimene, padotie, tad zaudējumi var strauji pieaugt.
Daudz sarežģītu lietu. Katrs ābols – desmitā daļa no terapijas minūtes.
Kāds vispār ir mērķis? Bēgt no traumas, lai trakā skrējiena laikā apdauzītos un iegūtu daudzas citas? Vai tomēr atgriezties izejas punktā.
Magdas māte arī bija egoiste. Nenovērtēja savu vīru, kurš nekrāpa, nelamājās, nebija agresīvs, nebija dzērājs, tikai pēc desmit laulībā nodzīvotiem gadiem distancējās un ilgi nenāca mājās. Pēc ļaužu runām – nevienas citas viņam nebija. Viņš nekautrējās gulēt savā Ņivā un pārtikt no barankām, ja tas nozīmēja dzīvi būdā pie ezera un makšķerēšanu. Viņam nepatika burzma un cilvēki. Vajadzība domāt par naudu. Viņš bija piedzimis un dabūjis mantojumu - tik lielu, ka deviņdesmito gadu Latvijā varēja nestrādāt. Veiksminieks, kurš rāda citiem it kā sliktu piemēru, jo neuztraucās par rēķiniem, tāpat kā citi. Magdas māte domāja, ka šāda tēva rīcība izlutinās meitu. Tāpēc pati strādāja veikalā garas stundas, lai vismaz no viņas meita iemācītos darba tikumu.
Terapeite nevarēja Magdai sagādāt jaunu tēvu vai māti. Taču varēja iemācīt elpošanas, apzinātības tehnikas, kuras pielietot pašnāvības domu novērošanai. Nesatraukties, ka ir šādas domas. Novērot tās kā vētru, kura izpeld, pagorās un nozūd. Spēju pārdzīvot emocionālus satricinājumus, nevainojot apkārtējos vai sevi.
Magda bieži teica, ka dzīvo mātes dēļ. Un, ja nebūtu mātes, tad nebūtu nekā. Jo viņa strādāja par diviem vai trijiem. Desmit un sešpadsmit stundu maiņas.
Tomēr tēva nospiedumi uzvedībā bija acīmredzami. Magda negāja pie masiera, bet pirka dažādus motorizētus verķus, ar ko masēt muguru, kad tā no sēdēšanas pie datora sāpēja. Viņai nepatika kontakti ar cilvēkiem, atskaitot māti un savu skolas draudzeni.
Viņa dzīvoja savā komforta zonā, jo zināja, ka daudz kas var izprovocēt šņabja dzeršanas lēkmi. Tēvs meitai deva naudu, jo uzskatīja, ka meita ir pietiekami gudra, lai to nenotriektu. Rīgā vecākiem Magdu izkontrolēt bija praktiski neiespējami, tāpēc viņa Rīgā uzvedās pavisam citādi. Viņa vairāk tikās tikai ar tiem, kas domāja tā, kā viņa. Radikalizējās.
Tikai terapeite spītīgi palika pie tā, ka pašnāvības domām ir saistība ar to, ka viņa jūtas kā nevajadzīga.
Terapeite uzskaitīja, ka tas ir standarta gadījums:
1. Bērns ir pamests novārtā. Tēvs nav mājās, jo ir mežā. Māte nav mājās, jo strādā garas stundas. Tie abi ir signāli, ka meita nav viņiem prioritāte.
2. Bērns tēva prombūtni neuzskata par neitrālu, bet gan apzinātu izvēli. “Ja es būtu svarīga, tēvs būtu biežāk mājās!”
3. Mātes dusmas, ka viņai ar visu jātiek galā, meitai rada sajūtu, ka viņa ir daļa no šī “visa”. Ka arī viņa ir mātes dusmu iemesls. Viņa nav vajadzīga.
4. Dzīve šādās mājās, kur naudas ir daudz, taču nav neviena, kas vakarā samīļo, rada trauksmi un stresu. Trūkst stabilitātes. Haoss nozīmē briesmas un hronisku stresu.
Sekas šiem faktoriem, pēc terapeites teiktā, ir sajūta: “Es neesmu vajadzīga, un mana eksistence visiem padara dzīvi tikai sliktāku”. Tieši šādā augsnē domas par pašnāvību sāk kļūt "normālas".
Vēl viens faktors ir tāds, ka Magda neapzinājās, ka bija kļuvusi par emocionālo miskasti mātei un tēvam aiz pārprastas mīlestības pret viņiem. Tā vietā, lai viņiem neļautu aprunāt vienam otru, viņa viņus uzklausīja bez komentāriem. Un kļuva tik pilna, ka tikai Daugava varēja viņu panest.
Viņai mājās nebija ne tantes, ne onkuļa, ne vecvecāku, kas viņai dotu prieku dzīvē. Jā, kaut kur citur Latgalē tie visi bija, bet ne rokas stiepiena attālumā. Neviena stabila pieaugušā, pie kā pieķerties.
Sociālie tīkli viņai signalizēja, ka viņas pieredze ir retums. Citiem ir ģimenes brīvdienas Somijā, kopīgas brokastis svētdienas rītos, vai vismaz baznīcas apmeklējums, citiem ir brāļi un māsas. Viņa bija viena.
Vēl terapeite uzsvēra, ka Magda neprasa palīdzību, jo ir pieredzējusi, ka citi viņu nesaprot. Jo viņa taču ir no bagātas ģimenes, kam viss ir!
***
Magdai nebija nekāda konkrēta lūzuma punkta. Pakāpenisks process, kurā viņa naudu izpriecām, erotiskām drēbēm, alkoholam, braucieniem uz ārzemēm, ka tik tālāk no mājām, pārvirzīja uz psihoterapiju. Uz vietu, kur visvairāk sāp. Uz vietu, kur atklājās, ka viņa tikusi atstāta novārtā mājās, kas viņai šķitušas nu tā “diezgan ok”.
Viņa izlēma atrast jaunu iemeslu dzīvot. Nevis tāpēc, ka māte tik daudz viņā ieguldījusi laika un nervu, un tēvs – naudas. Nevis tāpēc, ka viņa arī glābs dabu un sekos tēva pēdās.
Viņa pārstāja sist kosmiskā domino kauliņus vienu pret otru. Vainot sevi, māti, tēvu, blakus neesošās tantes un onkuļus. Deviņpadsmit gadu vecumā, pēc tikai sešiem mēnešiem psihoterapijā, viņa nonāca pie secinājuma, ka cilvēks vispār ir viens. Taču tas ir normāli.
Katrs cīnās ar savu ego. Meklē izpriecas un maizi savā mucā. Baidās paskatīties pa spundi ārā, ja nu tur ir elle?
Terapeite neiedeva viņai brīnumrecepti. Un arī antidepresantus viņa vēl glabāja ilgi, ja nu noderēs.
Viņa kritiski izvērtēja ieradumus, ko bija mantojusi neapzināti no mātes – paššaustīšanos, dusmas, mazohismu, darbaholismu, un no tēva – klejošanu pa pasauli, antisociālu uzvedību, iegrimšanu sevī, visas cilvēku civilizācijas noliegšanu.
Viņa meklēja sevi ārpus šīs dzīves pieredzes. Ārpus bērnībā iegūtām traumām no vecāku skaļajiem strīdiem. Ārpus mājas, kurā nejutās gaidīta.
Kas bija tas labais viņas dzīvē? Kuri viņas papildinājumi atspoguļoja to viņas dzīves daļu, kas jau bija laimīga? Nevis iluzori, bet patiesi laimīga?
Viņa lasīja par ģenētiku, par to, ka cilvēks neapzinās, cik patiesībā daudz, kas ir iedzimts no vecākiem un vecvecākiem. Viņa pētīja sevi, lai saprastu, kas ir "viņa" ārpus dzimtas. Kur beidzas viņas miesa un sākas viņas apziņa?
Tas nenozīmēja, ka viņai bija jāpamet Meža inženiera studijas. Viņa tās turpināja. Taču jau ar citu motivāciju.
***
Ir tāds teiciens: “No visām lietām, kas nav notikušas, šī nenotika visvairāk”. Tad lūk, tā patiešām nenotika.
Taču iespēja bija un ir.
-
1 rakstair doma
- 2026.08.20, 16:11
- Ķīniešiem izdevies nokopēt Speisiksa vairākreizlietojamo raķetes paātrinātāju un veiksmīgi to nosēdināt uz platformas izmēginājuma laikā.
https://video.twimg.com/amplify_video/2090354328422711296/vid/avc1/720x1280/bYO7kuqAGPLB89G5.mp4
-
0 rakstair doma
