| |
[20. Aug 2026|20:40] |
vakar ap 23iem man bija interesants gļuks.
biju jau iemigusi un sapņoju, bet sapnis bija vēl tikko sācies, tāds sapnis, kas vēl atrodas uz kāpnēm vai uzgaidāmajā telpā, nevis jau dziļos pagrabos. un tad koridorī (koridorā? mans iekšējais ortogrāfs mulst) bija soļi kādam ejot uz vannas istabu un ieslēdzās gaisma - un - pāreja no vienas - sapņa - realitātes uz nomoda bija ar diezgan spēcīgu apziņas klātbūtni, laikam tāpēc, ka nebiju vēl pilnīgā, bet tikai daļējā miega stāvoklī.
sapnis pakāpeniski pagaisa kā kāda pelnu statuja, ko aizpūš vējš, un to pilnībā pārņēma skaņa - soļi uz grīdas - un redze, pat caur aizvērtiem plakstiem - ieslēgtā gaisma un tas bija tik silti un spēcīgi, ka tajā brīdī izjutu ļoti stipru kontrastu - mans iekšējais monologs, sapnis, ir smiltīs rakstīta ziņa, bet tā realitāte, kas atrodas ārpus manis ir kāds visaptverošs, varens un mīlīgs spilvens, pat vēl vairāk - kā kāda reāli eksistējoša, dzīva un īsta būtne.
tas varbūt nav nekas, bet man vienmēr ir bijis otrādi - sajūta, ka īstās dzīles ir pieejamas tikai sapņos, bet tagad it kā abi stāvokļi bija nolikti blakus un sapnis, lai gan šķita tik īsts un dziļš, izrādījās tik maziņš, ka tika momentā aizslaucīts, savukārt nomods tik spēcīgs, visaptverošs, gaišs un silts, ka es uz brīdi iemīlējos nomodā, nevis sapņos. |
|
|
| Comments: |
Miega sapņi, kas īstāki par dzīvi. | |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}