| |
[Jul. 14th, 2014|05:35 pm] |
Elpo(ju) |
|
|
| |
[Apr. 17th, 2014|05:45 am] |
Pagriežos un saprotu, ka ir nakts un es atrodos šaurā telpā kopā ar četriem lieliem kartona zaķiem.
Bet nakts ir tikai zem mākoņiem. |
|
|
| |
[Mar. 28th, 2014|06:49 am] |
Reizēm gribas ļauties, it kā padoties pašam savā priekšā un ļauties bezjēdzīgiem vārdu virknējumiem, kas pinas galvā un grib izkļūt ārpusē caur pirkstiem vai muti, un redzēt, kas no tā iznāks. Bet es esmu iemācījies sev neļaut, uzstādījis sev tādu noteikumu un tādu ierobežojumu. Iemācījies uzturēt iekšēju konfliktu kāda personīga iemesla dēļ, ko vairs neatceros (bet neatcerēšanās jau nav nekas cits kā noliegums vai apkaunojums).
Pavasara noskaņās šorīt klausos death doom un The Prize Of Beauty.
Vairāk par visu Skumju Akmeņus. |
|
|
| |
[Mar. 27th, 2014|05:53 am] |
|
Kāpņu telpā jau otro reizi uz brīdi izslēdzas automātiskais apgaismojums, kamēr es tajā vēl atrodos. Paspēju apšaubīt savu eksistenci. |
|
|
| |
[Mar. 24th, 2014|03:18 am] |
Uzraku atmiņā My Iron Lung ievadu un divus pantiņa akordus.
Sēdēju tukšajā zālē, strinšķināju, skaļi dziedāju.
Ko vēl? |
|
|
| |
[Mar. 12th, 2014|06:01 am] |
|
5:40 no rīta ir tumšs, bet austrumos pie pašas pamales ir manāma vāja zilgme. Iedomājos saulrietu atpakaļgaitā. |
|
|
| |
[Mar. 9th, 2014|05:58 pm] |
|
"Sabiedība" |
|
|
| |
[Mar. 6th, 2014|06:04 am] |
Nāku mājās un apkārt ir tik kluss un slapjš, un silts, tik savādi dūmakains, melnbalts, debesis rietumos gandrīz baltas, ka mazliet zūd apjausma par realitāti, apkārtne kaut kādā ziņā vairāk atgādina iepriekšējās nakts murgu, nevis taustāmu realitāti. Brīnos par to pie sevis.
Tad eju pa ietves apmali, lai sajustos par 0,001% dzīvāks. |
|
|
| |
[Mar. 2nd, 2014|05:50 pm] |
Atkal un joprojām Anathema laiks. Pēdējos pāris albumus neesmu kārtīgi klausījies, bet dziesmas, kas pavīd, patīk aizvien vairāk un vairāk. Kopš vakardienas klausos A Simple Mistake un lasu vārdus. Man šausmīgi patīk viņu izaugsme, gan muzikālā, gan emocionālā. Patīk redzēt, kā viņu pozitīvā enerģija, kas vienmēr ir bijusi jūtama mūzikā, ir laika gaitā pārtapusi no vēlamās par esošo. Aizķeras rindiņa, kas atsaucas uz Shroud of False, "we're not just a moment in time". |
|
|
| |
[Feb. 25th, 2014|11:59 pm] |
Shroud of False liek dziļāk vilkt elpu un ķerties pie taustiņu bakstīšanas. |
|
|
| |
[Feb. 19th, 2014|12:24 am] |
|
Pēdējās dienās asaro labā acs, kad izeju ārā. Tāds slapjums, kas sakrājas redzeslaukā un spītīgi tur turas kā tāda liela, līdz galam neizveidojusies asara, kas it kā stāv acs malā uz plakstiņa, skatās lejā un baidās lēkt. Jokaina sajūta, mazliet kā slīkstot. |
|
|
| |
[Feb. 16th, 2014|05:32 am] |
Ko es daru? Katrs dūriens sirdī kliedz sejā šo jautājumu. Ko tu dari?
Es gaidu, kad paies laiks. Viss laiks, visas minūtes. Vai kaut kas var būt vēl noziedzīgāks par tādu gaidīšanu? Kad netiek gaidīts nekas cits, nekāds vēlams notikums, lietu kārtība, dzīva būtne, tikai tas brīdis, kad izbeigsies laiks. Tad varēs mēģināt vēlreiz. Šis ir neizdevies mēģinājums. (Aukstasinīga loģika un bezpersoniski procesi, kas no zemapziņas uzpeld virspusē, iedvesdami šausmas un riebumu manī un apkārtējos.) |
|
|
| |
[Feb. 14th, 2014|06:45 pm] |
Aizeju līdz veikalam, jo kaķi mirst badā. Nākot atpakaļ, vēroju slapjo, miglā, pustumsā un dzeltenās gaismās slīgstošo pilsētu un atceros, ka tā ir pastaigu sajūta un ka neesmu to kādu laiku jutis, varbūt kopš pirmā sniega. Galvā skan Lounge Act (un es spēlēju līdzi, galvā). |
|
|
| |
[Feb. 12th, 2014|06:51 am] |
Viegli sūrst pirkstu gali.
Basģitāru, labu toni un Muse. Viss. |
|
|
| |
[Feb. 10th, 2014|08:07 am] |
|
Pussešos no rīta ir naksnīgi tumšs, nav sniega, ir silti un gaisā karājas dūmakaina, gandrīz spocīga migla. Visam pāri klājas no apakšas izgaismota mākoņu sega. Tā nezkādēļ ir gaišāka rietumu pusē. |
|
|
| |
[Feb. 6th, 2014|08:27 pm] |
Daudz cilvēku.
Ja nemaldos, zālē pie klavierēm garlaikojas desmitgadīga meitenīte, kas spēlē klavieres labāk par mani.
Zaļa skaudība. |
|
|
| |
[Feb. 4th, 2014|04:15 am] |
|
Dejo dejo dejo ir beidzot ievilkusi mani sevī. Tas ir dīvaini, nekad neesmu tik ilgi un pamatīgi lasījis vienu grāmatu. Tā nav grāmatas vaina. Liekas, ka grāmata ir piesaistīta šai vietai, kur varu to lasīt tikai lēni un rūpīgi, sagremojot teikumus, mazās porcijās, savām skaļajām domām atbalsojoties tikšķoša pulksteņa klusumā, laikam gausi rāpojot, ātri nogurstot no visu šo lietu apvienojuma konfrontējošās dabas, bet vienmēr pie tā atgriežoties, jo tam visam tomēr piemīt reibinoša klātbūtnes sajūta. Citur, mājās, negribas tai skarties klāt. Tad tā būtu vairāk lappušu aprīšana datora dūkoņā vai mikrorajona aklajā nakts klusumā, vienlaikus vīstoties segā, lai nenosaltu. Pēc tam varētu teikt - izlasīju, bet tas skanētu kā apvainojums. Pēc tam aprīt nākamo (bet drīzāk nevienu). |
|
|
| |
[Jan. 26th, 2014|04:32 am] |
|
Guļu uz diviem kopā sastumtiem koka soliem un lasu Murakami (to pašu). Pusstundu lasu, pusstundu guļu ar acīm vaļā. Ir pustumsa, jo nav ieslēgts viss apgaismojums, aiz manis šalc apkures caurules, kaut kur tikšķ sienas pulkstenis. Tā pusotru stundu, kas liekas maz, bet tas ir laiks, kurā katrs mirklis ir sataustāms, klātesošs. Ļoti mierīga sajūta, bet es nevaru ilgi izturēt tādu mieru un tādu laika izjūtu, pie laika efektīvas nosišanas pieradušās smadzenes garlaikojas un agonizē, piespiež mani atgriezties pie datora un pierakstīt, nevis palikt un izbaudīt. |
|
|
| |
[Jan. 24th, 2014|07:32 am] |
About Time + Nick Cave |
|
|
| |
[Jan. 23rd, 2014|05:51 am] |
|
Naksnīgs rīts. Uz zemes balts, pūkains mirdzums plānā kārtā, bet nežilbst, tikai kņud acīs. |
|
|
| |
[Jan. 23rd, 2014|04:57 am] |
THG:CF |
|
|
| Par pilniem mēnešiem |
[Jan. 17th, 2014|05:55 am] |
|
Ejot uz darbu, debesīs nav neviena mākoņa. Gandrīz tieši virs manis ir Oriona josta, kādu brīdi cīnos ar vēlmi apstāties un sameklēt Lielo un Mazo Lāci. (Tas vainagojas ar uzvaru, kas reizē ir zaudējums.) |
|
|
| |
[Jan. 5th, 2014|04:23 am] |
|
Vakar pirmo reizi šogad paņēmu rokās basģitāru. Izskatās, ka taustiņu bakstīšana ir iemācījusi precīzāk ņemt notis. Žēl, ka tas galīgi nepalīdz saglabāt pirkstu izturību. |
|
|
| |
[Dec. 30th, 2013|12:31 am] |
|
Šī ir nedaudz spoku pilsēta šonakt, svētdienā, divas dienas pirms jaunā gada. Vienīgās redzamās dvēseles pārvietojas pa saviem maršrutiem ar tik vienmuļu nolemtību, ka es sāku šaubīties, vai tās maz ir no šīs pasaules. Pie pretējā loga sēdošs pasažieris meta krustus un izturējās ļoti dīvaini. Ar šausmām vēroju viņu. Cilvēku neparedzamība manī iedveš nāves bailes, un nāve vienmēr liek aizdomāties par vienām un tām pašām lietām. Sēdēju un domāju, cik stulbi tas būtu, tagad nomirt, kad tik daudz palicis nepateikts. Mutē palikusi visa nepateiktā garša kā atpakaļ atnākuša pa pusei pārstrādāta ēdiena garša. |
|
|
| |
[Dec. 30th, 2013|12:23 am] |
|
Poētiski sūdi. Tā mana māsa tos sauc. Jūtos aizskarts, bet taisnība vien ir. |
|
|
| |
[Dec. 26th, 2013|09:19 pm] |
|
Manī krājas un iet pāri malām vārdi. Tie stājas rindās, grūstās, bez žēlastības rāpjas viens otram pāri, lai katrs izmēģinātu savu laimi. Vai ar tiem pietiks, lai izteiktu to, kas kūņojas iekšā un ko vajag dabūt ārā? Bet laimes tiem nav, tie veido tikai aizkustinošas, bet neko uz āru neizsakošas, daudzreiz redzētas formas (varētu padomāt, ka leju laimes no vārdiem, pats laiks), kas tikai kādu laiku kņud zem sirds un liek justies, liek just kaut ko. It kā pasaules netaisnība pret tevi pašu patiešām pastāvētu, un tu būtu tiesīgs justies tik nožēlojami, un tu arī jūties. Taču reizē tu arī ar garlaikotu izteiksmi to vēro (un tas ir dīvaini, ka tu esi spējis saglabāt šo izteiksmi), jo tas viss ir jau iepriekš redzēts. Tu pat it kā ļaujies tam, veic tādu kā eksperimentu, paturi roku ilgāk virs liesmas, galvu ilgāk zem ūdens. Lai noskaidrotu, vai pēc tam kaut kas vēl ir. Vai ir iespējami vēl soļi uz priekšu, uz augšu šīs dzelmes otrā pusē. Vai pavīd otrs krasts, tā teikt. Par veco, pazīstamo krastu nemaz negribas vairs domāt. Bet tas tur ir. Tas pacietīgi gaida. Sēž un šūpo kājas. Žilbst saulē, kas atstarojas viļņos. Ūdens dobji skalojas starp pāļiem. Laiski. Tavā prātā uzburta, šī aina patiesībā ir salda un kārdinoša. Tā tevi nomierina. Vai tas būtu solis atpakaļ? To vairs nav iespējams pateikt. Vārdi pajūk ņirbošajā ūdenī kā smiltis. |
|
|
| |
[Dec. 24th, 2013|02:34 pm] |
|
Ģitāras somas iekšiene smaržo pēc vīraka. |
|
|
| |
[Dec. 21st, 2013|06:00 pm] |
|
Dīvaina diennakts. Domu nav, bet ir sajūtas un darbības. Savāds miers, es to izbaudu. Pārnāku, vācu kaķu radīto haosu, eju pastaigā uz tālo veikalu, elpoju stipro vēju, mēģinu saklausīt jūru un veldzēju acis tumsā un gaismas spēlēs uz slapjā asfalta. Nez no kurienes tam pietiek enerģijas. Un tagad atkal ir domas, bet tās ir mierīgas un neuzbāzīgas. Tās skalojas pret krastu. Pieliek punktu manam nogurumam (pabeidzot to kā teikumu). |
|
|
| |
[Dec. 17th, 2013|09:48 pm] |
|
Tu esi kā iesprostots šajā formā. Spiests just zemiskas emocijas, iedomību, skaudību, greizsirdību, naidu, kaunu, un vienlaikus skaudri apzināties, cik tās ir zemiskas. Spiests just riebumu pret sevi to dēļ. Beigu beigās spiests padarīt to par savas dzīves mērķi, apkarot tās vai sadzīvot ar tām. Cik drausmīgi bezjēdzīga laika šķiešana. |
|
|
| |
[Dec. 17th, 2013|07:31 pm] |
|
Ir ļoti izteikta ierobežotības sajūta. Tāda sajūta, it kā man skatiens vairs neprastu sniegties pēc jebkā, kas atrodas tālāk par vidējo attālumu līdz tuvākajam monitoram. Ir tikai tie daži kvadrātmetri telpas starp zīlīti un stiklotu virsmu. Tie tur ir arī tad, kad es aizveru acis vai eju pa ielu, vai domāju. Domas liekas kā iesprostotas tajos dažos kvadrātmetros. Tās tur haotiski šaudās no vienas sienas uz otru un no tām atlec, bez vērā ņemama rezultāta, bez progresa, jo ir tikai tie daži metri. Tie ir kā šaura, tumša kārba, kas piestiprināta manai sejai. Ietaise, kas līdzīgai tai, ko izmanto zirgiem, neatceros nosaukumu, tikai uzlabota, piemērota cilvēkiem. Kaut kas no 1984. |
|
|
| |
[Dec. 15th, 2013|12:06 pm] |
|
Diena atnāk un paiet bez pamošanās. Nevaru iedomāties neko bezjēdzīgāku, neko tik fundamentāli bez jēgas, kā dienu, kas ir tikai vakardienas turpinājums. Un pat tas skan pārāk cēli - "turpinājums". Nekas neturpinās, jo tu esi pārāk noguris. Tu tikai gremo tās pašas, vairs nekam nederīgās vakardienas domas, un tev ir tik slikti, ka gribas vemt. Un tu vem burtu un teikumu straumi ar pussagremotiem vakardienas domu gabaliņiem. Bet nespēj pat kārtīgi izvemties. |
|
|
| |
[Dec. 12th, 2013|03:36 pm] |
|
Stāvot pie gājēju pārejas un gaidot zaļo gaismu, ar acs kaktiņu vēroju kādu vīrieti ielas otrā pusē, kas acīmredzami to negaidīja, bet apņēmīgi soļoja manā virzienā. Garāmejot mēs saskatījāmies. Nepalēninot soli, viņš ar zinošu smīnu, ko ūsas īsti neslēpa, izmeta vienvārdīgu janeviensnebraucdrīkstietpāri! un turpināja soļot. Viņš, protams, nevar zināt, ka sarkanā gaisma ir tikai iegansts. Man vienkārši patīk apstāties, it īpaši ņudzošas pilsētas vidū. Pārtraukt savu vienmēr mērķtiecīgo un pārlieku steidzīgo virzību no punkta A uz vienmēr iepriekš izlemto punktu B, pat ja nekur nav jāsteidzas. Sarkanā gaisma tam ir ļoti piemērota. |
|
|
| |
[Dec. 7th, 2013|05:24 pm] |
|
Ielas otrā pusē, tumsā, ārdās neredzama jūra. Vējš draudīgi dārdina skārdu virs manas galvas un gāž mani no kājām, un man gribas ļauties. Puteņo negribīgs sniegs, un koki čīkst kā sarunādamies savā starpā un/vai kaut ko gaidīdami. |
|
|
| |
[Dec. 7th, 2013|04:09 am] |
Sēžu tumsā, lasu un klausos tikko redzētās Hallam Foe saundtreku.
Un pierakstu, jo tā ir visai patīkama nodarbe. |
|
|
| |
[Dec. 6th, 2013|01:20 am] |
|
Aiz loga ir vētra. Tā pamīšus sviež stiklā lietus lāses un krusas graudus. Laternu gaismā var redzēt, kā tie virpuļo un nemaz neskar zemi, tikai dodas tālāk, pie nākamās laternas. Tāda dabas stihija saasina maņas, liek dziļāk vilkt elpu, piespiež būt klātesošam. |
|
|
| |
[Dec. 4th, 2013|01:37 am] |
|
Braucot atpakaļ, skatījos pa pusaizsvīdušu logu uz pilsētas gaismu atspīdumu debesīs un domāju par to, ka ne pie kā neatgriežos. Manas rokas ir tukšas un atpakaļ braukšanas process neko nesola. Tas tikai rūpīgi novieto mani atpakaļ vietā uz apputējuša plaukta, neskartu, tieši nospieduma kontūrā. |
|
|
| |
[Dec. 2nd, 2013|04:57 pm] |
|
Kapu labirints. Bēgot no pretīmnācēja, esmu iemaldījies kapos, un tagad virzos uz loģiskās izejas pusi, sekodams aizvien platākām iemītām taciņām starp apbedījumiem. Par laimi izeja patiešām eksistē, un atrodas gara zemes ceļa tālajā galā. Eju tuvāk, vienlaikus mēģinot saprast, vai vārtiņi ir vaļā un vai ir vērts turpināt soļot šajā virzienā. Tie ir vaļā. Kapu gaisotne liek neapzināti aizturēt elpu, pielikt soli un ar šausmām iztēloties, kā tie manā priekšā aizcērtas un uz mūžiem mani iesloga par tādu bezatbildīgu maldīšanos. |
|
|