|
Feb. 4th, 2014|04:15 am |
|
Dejo dejo dejo ir beidzot ievilkusi mani sevī. Tas ir dīvaini, nekad neesmu tik ilgi un pamatīgi lasījis vienu grāmatu. Tā nav grāmatas vaina. Liekas, ka grāmata ir piesaistīta šai vietai, kur varu to lasīt tikai lēni un rūpīgi, sagremojot teikumus, mazās porcijās, savām skaļajām domām atbalsojoties tikšķoša pulksteņa klusumā, laikam gausi rāpojot, ātri nogurstot no visu šo lietu apvienojuma konfrontējošās dabas, bet vienmēr pie tā atgriežoties, jo tam visam tomēr piemīt reibinoša klātbūtnes sajūta. Citur, mājās, negribas tai skarties klāt. Tad tā būtu vairāk lappušu aprīšana datora dūkoņā vai mikrorajona aklajā nakts klusumā, vienlaikus vīstoties segā, lai nenosaltu. Pēc tam varētu teikt - izlasīju, bet tas skanētu kā apvainojums. Pēc tam aprīt nākamo (bet drīzāk nevienu). |
|