|
Dec. 30th, 2013|12:31 am |
|
Šī ir nedaudz spoku pilsēta šonakt, svētdienā, divas dienas pirms jaunā gada. Vienīgās redzamās dvēseles pārvietojas pa saviem maršrutiem ar tik vienmuļu nolemtību, ka es sāku šaubīties, vai tās maz ir no šīs pasaules. Pie pretējā loga sēdošs pasažieris meta krustus un izturējās ļoti dīvaini. Ar šausmām vēroju viņu. Cilvēku neparedzamība manī iedveš nāves bailes, un nāve vienmēr liek aizdomāties par vienām un tām pašām lietām. Sēdēju un domāju, cik stulbi tas būtu, tagad nomirt, kad tik daudz palicis nepateikts. Mutē palikusi visa nepateiktā garša kā atpakaļ atnākuša pa pusei pārstrādāta ēdiena garša. |
|