| |
[Dec. 26th, 2013|09:19 pm] |
|
Manī krājas un iet pāri malām vārdi. Tie stājas rindās, grūstās, bez žēlastības rāpjas viens otram pāri, lai katrs izmēģinātu savu laimi. Vai ar tiem pietiks, lai izteiktu to, kas kūņojas iekšā un ko vajag dabūt ārā? Bet laimes tiem nav, tie veido tikai aizkustinošas, bet neko uz āru neizsakošas, daudzreiz redzētas formas (varētu padomāt, ka leju laimes no vārdiem, pats laiks), kas tikai kādu laiku kņud zem sirds un liek justies, liek just kaut ko. It kā pasaules netaisnība pret tevi pašu patiešām pastāvētu, un tu būtu tiesīgs justies tik nožēlojami, un tu arī jūties. Taču reizē tu arī ar garlaikotu izteiksmi to vēro (un tas ir dīvaini, ka tu esi spējis saglabāt šo izteiksmi), jo tas viss ir jau iepriekš redzēts. Tu pat it kā ļaujies tam, veic tādu kā eksperimentu, paturi roku ilgāk virs liesmas, galvu ilgāk zem ūdens. Lai noskaidrotu, vai pēc tam kaut kas vēl ir. Vai ir iespējami vēl soļi uz priekšu, uz augšu šīs dzelmes otrā pusē. Vai pavīd otrs krasts, tā teikt. Par veco, pazīstamo krastu nemaz negribas vairs domāt. Bet tas tur ir. Tas pacietīgi gaida. Sēž un šūpo kājas. Žilbst saulē, kas atstarojas viļņos. Ūdens dobji skalojas starp pāļiem. Laiski. Tavā prātā uzburta, šī aina patiesībā ir salda un kārdinoša. Tā tevi nomierina. Vai tas būtu solis atpakaļ? To vairs nav iespējams pateikt. Vārdi pajūk ņirbošajā ūdenī kā smiltis. |
|
|
