sēdēju vietējā kafetērijā un gaidīju pasūtītās pusdienas. dienās, kad lidlauks pārāk tāls un gribas patiesu iepriecinājumu, dodos uz vietējo kafejnīcu, kur var baudīt vārītus mājas pelmeņus, kas tiek gatavoti turpat uz vietas, ar īstu un garšīgu gaļu, bagātīgi pārlieti ar divdesmit procentīgu krējuma kārtu un dillēm, kas garšo pēc omas dobes, nevis spāņu nitrītiem. tā es tur sēdēju ierakusies telefonā (protams), lasīju kasjauns.lv (jo šī pusdienu pauze ir par lētiem, bet efektīviem iepriecinājumiem) un, ņemot vērā, ka kafejnīca bija pārpildīta (tā ir ļoti iecienīta vieta), visi galdiņi teju bija aizņemti. dažkārt šīs lētā iepriecinājuma pusdienu pauzes izmantoju, lai vērotu cilvēkus, tāpēc arī šoreiz tīri aiz paraduma apsēdos stratēģiski labākajā vietā - blakus kasēm. ar acu kaktiņu var lieliski redzēt katru, kurš pavirzās gar ēdienu leti uz kases pusi, bet labākais - tā, ka šie cilvēki pat nepamana, ka tiek novēroti. kamēr trauksmaini rullēju ziņu lenti uz leju, pamanīju, ka gar galdiņu virzās omulīgs kungs ar klibu kāju - viņam uz brūnās, mazliet apdriskātās paplātes bija pusdienu piedāvājums - aukstā zupa (goda lieta!) un vārīti kartupeļi ar biešu salātiem un vistas mērci jeb "siltais". godīgi sakot, visas mērces, kas tiek pasniegtas šādās vietās, manī izraisa aizdomas, jo, zinot to, kā tiek gatavotas bāzes mērces kulinārijā, neticu, ka šī kafejnīca nudien veltīs laiku, lai mērci gatavotu ar dzidrinātu vistas buljonu, sviestu, garšaugu buntīti (kas pēc tam, protams, tiek izcelta no bāzes materiāla) un saldo krējumu. Nē, šīs mērces ir margarīnā apcepti milti, piens un gaļina blanka, un vistas filejas strēmeles. lai nu kā ar tām mērcēm - kungs, kuram kaut kas nelāgs bija ar kāju, nevarēja īsti saprast kur nosēsties, jo neviens galdiņš nebija brīvs - pie katra galdiņa bija vismaz pa vienam ēdājam. viņš uzmeta ātru skatienu man un tikpat ātri novērsās, lai lūkotos pēc vietiņas, kur piesēst. viņš atgādināja kādu, ko pagalma bērni varētu saukt par ģaģa Koļa - liels, omulīgs, ar sirmām ūsām, pavalkātu, bet tīru rūtiņu kreklu, kam divas pogas bija atpogātas un pa to starpu vēļas sirmas krūšu spalvas. prātuļojot par viņa tēlu jāmin, ka tikpat labi viņš varētu būt pensionēts santehniķis vai inženieris, kaut kas tehnisks noteikti. sapratis, ka brīvu galdiņu nav, viņš sāka virzīties uz otru zāles pusi, bet viņa kāja, eh, viņa kāja noteikti gāja lēnāk nekā viņš to gribētu. es atrāvos no telefona un paliecos uz priekšu, skaļi sakot, lai nāk piesēž pie manis. pavisam izbrīnīts un samulsis kungs piesēdās pie mana galdiņa. pēc mirkļa arī atnesa manus pelmeņus, mēs novēlējām viens otram labu apetīti. kungs teica, ka viņam arī garšojot šie pelmeņi, bet šodien viņam jāsteidzas, nevarot gaidīt. un pilnīgi pareizi - tos pelmeņus es gaidīju kādas 15 minūtes, tas nudien ir daudz, ja jāsteidzas. pabeidzis maltīti, kungs sakārtoja paplāti un aiznesa netīros traukus. ņemot no krēsla savu portfeli (tādiem kungiem vienmēr ir portfeļi), viņš paskatījās man acīs un krievu mēlē teica 'mīļā meitene! lai Jums brīnišķīga diena, lai vienmēr saule spīd, šampanietis, kad vien to vēlaties, labi vīrieši nesā Jūs uz rokām un dzīvē viss izdodas! Uz redzēšanos'. es savukārt apstulbusi smaidīju un novēlēju veiksmīgu dienu. man neko vairāk šodien nevajag.