keeping it short and simple
pārņemu maģisko stafetes kociņu no lindas un iepazīstinu plašāku publiku ar 7 faktiem, par kuriem varbūt visi nezina:

1) kad piecu gadu vecumā mani kristīja, es iepļaukāju Biķernieku baznīcas mācītāju, jo viņš lēja man uz galvas ūdeni un bojāja 'frizūru'. protams, atlikušo ceremoniju pavadīju ar vectētiņu lēkšojot pa baznīcas teritoriju un smērējot baltās zeķubikses un amerikāņu radu atsūtīto 'putukrējuma' kūku.

2) lai arī caur asinīm ir plūdis gan hārkōrs, grindkōrs, pankroks un sazin vēl kas, no 5.klases esmu palikusi uzticīga Beyonce (tolaik gan Destiny's child). klausījos uz sava superportatīvā kasešu atskaņotāja un zināju visas dziesmas no galvas. arī šodien naigi satveru matu ķemmi un dziedu līdzi bez satraukuma par to, ka ,varbūt, īsti neskan.

3) vienmēr esmu draudzējusies ar puikām vairāk nekā meitenēm. līdz kādai 10., 11. klasei vispār biju tāds bosiks bez jebkādām dāmas pazīmēm. daudz no tā puiciskā ir palicis, bet, manuprāt, daudz kas arī zudis un transformējies.

4) kad piedzimu, svēru piecus (!) kilogramus, man bija centimetru gari, melni mati un ārstes bija niknas, ka mammai nav neviens plīsums, ko šūt. man gan bija plīsums - salauzts atslēgas kauls, kurš kā zīdainim sadzija nedēļas laikā.

5) klasiskais 'man ir blondi mati, garas kājas un četras plastiskās operācijas'. nē, ne botulīna injekcijas vai silikons, bet gan bērnības traumas kosmētiskais remonts. ja vien toreiz siguldas poliklīnikas dežūrējošais ārsts nebūtu nekad-cilvēku-nešuvis ginekologs, varētu arī bez tā visa iztikt. nu, četrām plastiskajām.

6) bērnībā ļoti patika Gunta Ulmaņa kundze Aina (ja nekļūdos). likās, ka baigā dāma un vispār. tāpēc uz visiem jautājumiem par tēmu 'kas būsi, kad izaugsi?' līdz septiņu gadu vecumam atbildēju, ka 'es būšu prezidenta sieva'. pēc septiņu gadu vecuma mēs ar manu labāko draudzeni Ievu, pārskatījušās visādus 'bagātie arī raud', teicām, ka būsim prostitūtas vai mūķenes. tas bija arī laiks, kad mēs nesām zīmītes uz pastu ar ķeburainiem 'pardodiet manaj meitaj Sekseru! Tētis'.

7) man tika solīta spoža vārtsarga karjera hanbolā, bet tad es izdomāju, ka gribu labāk spēlēt saksofonu un vispār mūziku. jo nav jāskrien un jāsvīst. arī smuki skan taču. un tā nu es pametu handbolu par labu mūzikas skolai, bet , šķiet, ka mans vectētiņš joprojām to nespēj pārdzīvot, ka nevar skatīties televizorā mazmeitas spēles.


tālāk septiņas-lietas-kuras-nezina-visi stafeti nododu austrinjsh, malish un crash_and_burn.