Šodien darbā noteikti būs jāpaliek līdz kādiem 8iem tikai tāpēc, ka es te tagad rakstu. Man ir neprātīgi daudz darba un es neredzu tam galu.
Kad mācījos augstskolā un sanāca kaut ko iekavēt sakarā ar Grieķiju, tad zināju, ka līdz tādam un tādam datumam visas ieskaites būs nokārtotas un tad sāksies vasara. Tagad man nav ne jausmas. Zinu ka rīt ir pēdējā diena, tad lielākā daļa cilvēku aiziet un tad sākas pārejas posms. Prognozes ir ka vismaz līdz jaunajam gadam mums te valdīs haoss :)
Vispār jau uzņēmums man nemaksā par to, lai es te tagad internetā izleju dvēseli, bet man cita laika nav un arī es nevaru strādāt 9 stundas no vietas.
Man ļoti patīk ziņas par uzņēmumiem, kas pāriet uz 6 stundu darba dienu. Tas ir daudz cilvēcīgās. Es ceru, ka arī mana darba vieta agri vai vēlu uz to saņemsies. Tas uzlabos produktivitāti un cilvēku laimes līmeni. Tā man patīk domāt.
Runājot par darbu man jārunā arī par Rūdi. Jāsaka, ka priecājos, ka pāreju strādāt citur vismaz tāpēc, ka strādāšana vienā vietā ar otru pusīti neizvērtās tik aizraujoši kā es to biju iztēlojusies. Man padoms tiem, kas nolēma šo penteri izlasīt - nekad tā nedarīt. Man jau darbā pietiek ar šīm problēmām, bet runāt par to mašīnā un mājās ir pēdējais, ko gribu pēc 9 h darba dienas. Taču Rūdim iet labi, no jaunā gada mainās amats un alga atbilstoši. Man ļoti liels prieks par viņu. Viņš man ir liels atbalsts. Piektdien pēc braukšanas biju tik pilna ar emocijām, ka negribot visu nācās izgāzt pār viņu. Esmu tik overwhelmed, ka nekas labs no tā sanākt nevar. Viņš stipri mani satvēra, apskāva un es viņa ķermeņa siltumā un smaržā neizturēju un sāku raudāt. Asaras lija par visu slikto, bet viņš tai stāvēja. Pēc tam kļuva daudz vieglāk.
Tas ir tieši tas, kam man pietrūkst - emociju izlikšana. Parasti tas tiek darīt te klabē. Atceros, ka Evita vārda dienā prasīja kā man iet un kad teicu, ka labi, pabrīnījās un teica, ka pēc klabes tā spriest nevar. Bet man taču iet labi! Patiesībā jau klabe ir tāda domu izgāztuve. Te tiek likts pārsvarā tas, ko skaļi ir kauns teikt vai vienkārši vajag kaut kur izlikt, bet īsti kur nav. Nevis izgāztuve bet tāda atvilktne, kurā ir visādi krāmi. Ik pa laikam atver, pabrīnies cik daudz visa kā, bet nekā jēdzīga arī īsti nav.
Tāpat pēdējā laikā grūti sevi ir motivēt. Kā lai saņemās? Man jau patīk visu novelt uz rudeni, aukstumu un nogurdinošo darba dienu, bet tas jau nav nekas laikam?
Viss ka man bija vajadzīgs ir izdarīts.