Tā nu sanāca, ka vakar dzenāju Bezjē līknes, lai no tām saveidotu kādu maketiņu kārtējai, ikgadējai iecietības kampaņai. Mēs pret rasismu, arī mellais ir cilvēks, tipa.

Aizdomājos lūk par ko. Ideja jau nav slikta, bet vai tiešām kāds no sirds, patiesi tic, ka šāda te "izglītojošā kampaņa" kaut par promili mazinās ksenofobiju aprobežotā postpadomju prātiņā? Galvenajos vilcienos jau pat džungārijas kāmim ir skaidrs — šīs kampaņas ir veikls veids, kā pauzvārīties uz sociāli sāpīgām tēmām, lai tā būtu mellīšu fiziska ietekmēšana, susliku tiesības atrasties uz ātrgaitas ceļiem vai valsts pilsoņu tiesības uz mazāku nokrišņu daudzumu, kā nepilsoņiem. Bet kaut kur taču, tā sanāk, ir vismaz viens cilvēks, kas šai lietai svēti tic! Kurš ir pārliecināts, ka izstāstot jūzeriem, ka vei rasisms ir pē!, jūzeris padomās, paurbinās degunu un sapratīs — jā, ir pē! Un vēl aizies izraudāties par mūžu savu grēcīgo.

Хую!

Taču šajā štellē mums ir svarīgi kas? Nu protams, ne jau tante Jevgeņija Poļikarpovna no 5. dzīvokļa, kam jau 75 gadus nepatīk nēģeri. Jevgeņijai Poļikarpovnai nepatīk arī Lembergs, ibo viņam ir nauda, Šķēls, ibo viņam ir nauda un Kalvītis, ibo smaida, сцуко, tā ka var nojaust — arī Kalvītim ir nauda. Bet Jevgeņija Poļikarpovna klusi bubina lupatiņā, skatoties vakara ziņas un principā, būsim godīgi, nevienu netraucē.

Taču vēl mums ir Karojošie Patrioti. Cīnītāji par rases (etnosa, ticības, seksualitātes, you name it) tīrību konkrētā reģionā vai visā universā, atkarībā no konkrētās domubiedru grupas ambīcijām. Tie ir tādi savdabīgi īpatņi, kurus, tikko šie dzīves pabērni iziet uz ielas, nekavējoties sāk Apdraudēt.

Шук! — no tumšas vārtrūmes redzam nēģera viltīgo smīnu; tas rauga viņus apzagt. Ai! — parkā savu nākamo upuri jau nolūko trakojošs gejs. Вах! — jau tepat aiz stūra klāt nāk Krievs un sāk viņus Pārkrievot. Šāda cīnītāja ikkatrs solis ir briesmu pilns!

Un pilnīgi pie izvadiekārtas jaunajam Tīrības Nesējam, ka niggers ir skolotājs, dvieļgalva — augstas raudzes ārsts un katram no tiem smadzeņu vairāk, kā visam minēto varoņu kolektīvam četrās paaudzēs, ieskaitot krustvecākus un ārlaulības bērnus. Tas neatbilst viņa priekšstatam par to, ka visiem jābūt vienādiem, saprotamiem un jāiekļaujas ierastajā lietu kārtībā.

Tāpēc tie Tīrības Cīnītāji, kuri prot lasīt, nolasa pārējiem priekšā saukļus un viņi visi bariņā izmanto vienīgo sev saprotamo sociālpolitiskās argumentācijas metodi — nēģera pizģīšanu stacijas tunelī.

Un acīmredzot ir kaut kur tur, kabinetā ar sarkankoka mēbelēm, pūkainu dīvānu un plazmas TV, kāds labi ģērbies inteliģents, kurš uzskata, ka ja šiem Cīnītājiem izdalīs bukletiņus un palaidīs ielās reklāmas piekabi ar saukļiem pret rasismu, Cīnītāji izplūdīs asarās, kritīs viens otram ap kaklu un pēc tam draudzīgi dosies uz baznīcu nožēlot nodarīto, pa ceļam palīdzot ebreju sirmgalvei šķērsot ielu.

Taču man domāt, paralēli šai naudas šķiešanas avantūrai, vajadzētu palaist vienkāršu un lietotājiem saprotamu nevalstisku kampaņu republikas mērogā.

Atvest no amīšzemes pāris brīvprātīgos — nēģeru ubagus, kam 1K zaļo prezidentu šķiet prātam neaptverams piķis. Minēto summu viņiem arī piesolīt un, rezultātā, samaksāt.

Uzvilkt šādam nēģerim t-kreklu, kam priekšā padomijas ģerbonis, aizmugurē svastika un, drošs paliek drošs, vēl turbānu galvā uzmočīt.

Un palaist vakarā pa rases tīrītāju riesta vietām pastaigāt. Vai vienkārši pa pilsētu.

Un klāt šim brīvprātīgajam, neuzkrītošā attālumā, piekomandēt atbalsta grupu ar kastetēm un beisbola nūjām.

Lūk tā būtu izglītojoša, visiem saprotama kampaņa par to, ka rasisms — tas ir slikti.