es biju sagrauta pēdējās laikā. galvā vairs nebija skaidru domu. salīkusi kā ar pātagas cirstām vātīm uz muguras un plaušas piesūkušās ar istabas drēgnumu. pārpūle bez gandarījuma, bezmiegs un vientulība. katru rītu cēlos un paliku uz vietas. kaklu žņaudza tikai vārdi "nevaru, nevaru, nevaru". līdz beigās ielīdu sevī līdz visdziļākajām duļķēm - tumšām un drūmām. dūša sarāvusies maza kā čiekurs. runāju ar sevi, raudāju un locījos turpu šurpu uz krēslas mala kā mēdz šūpoties garīgi slimie. es tēloju prieku un joki nāca caur asarām.
es neizturētu vēl vienu dienu. šorīt rītausmā kaut kā impulsīvi aizgāju uz templi. tukšums, klusums un saule zelta spožumā izgaismoja tā dzeltenām lapām piebirušo pagalmu un lielo, veco zvanu koka tornī. dzidrs, mierīgs un svēts. es mazliet paraudāju, bet tas gaišums pamazām atbrīvoja. no domām atvirzījās baiļu sēta un čiekurs sirdī mazliet pavērās.
es nolēmu aizbraukt līdz Skaistajam tiltam, ko vienreiz redzēju pa mašīnas logu. Jo man jau nebija nekāda mērķa, kur braukt. Jo dziļāk devos neizzinātajā telpā, jo tālāk atvirzījās apvāršņi un augstāk cēlās saule. Es sāku elpot, bet tomēr vēl raudāju: kur es tagad viena, lai braucu? kāds man no tā prieks, ja nevaru ar tevi dalīties?
Skaistais tilts uz brīdi aizrāva elpu. un manī pieklusa bēdīgā balss. krāčaina upe un kailie brikšņi sniedzās bezgalībā uz abām pusēm. tev pilnīgi noteikti patiktu! un es atkal sajutu smeldzi. pārbraucu pār tiltu un nonācu Gunmas prefektūrā. es tur esmu bijusi vienu reizi. pirmajā gadā, kad atbraucu, mūs aizveda uz karstajiem kalnu avotiem, kur palikām pa nakti. un es pēctam bieži domāju par to vietu - kā skaistumu, pēc kura ilgoties. es pēkšņi sagribēju nokļūt tur.
priekšā no miglas iznira Lielais kalns - tas, kurš skaidrā laikā redzams tālumā. izdomāju braukt kalna virzienā, lai saprastu, cik tas tālu apmēram ir, un cik tālu ir sniegotās grēdas, kas vienmēr aizvilina skatienu.

Lielais kalns no tāluma: