mama drama (![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small} virginia_rabbit) rakstīja,@ 2007-01-25 03:27:00 |
 |
 |
 |
|
|
|
|
|
|
 |
|
 |
12:00 Akahibara, tehnikas kvartāls
es te visu jau zinu no galvas kā ģaģa Serjoža “Latgalītes”tirgū - kur lētākās spēles, kur animes, kur 6 pikseļu aparāti, kur i-podi ar skidku, "neaizmirsti mātei tēju" un aparātiem elektrības transformatoru no 110 uz 220. visi jau grib vienu un to pašu: haradžuku meiteņu brunčus, lētās kedas un maksimāli daudz saknipsēt. Akahibaras apmeklējumam nepieciešamas vismaz 6 stundas.
19:00 metro, Chuo line
- klau, man niez celis. Are u sure, ka tev nav blusas tai midzenī?
21:00. Modo lounge, Roppongi hills
atvadoties vēlreizīt pamērcējam garoziņu Tokijas krējumā. te ir savi Dāvidi, savas zibspuldzes un PR menedžeres, savs sky bārs 52. stāvā. proporcijas jau tās pašas, tikai lielumi dažādi. ir patīkami defilēt starp viņiem vecā, palienētā cubus jaciņā - viena vienīga rozīga plastikāta aproce, kas nodrošina ieeju vip aizgaldā, pasludina augšminēto kankaru par šīs sezonas tendenci. un ak! kas par ironiju – mans prêt-a-portē mētelis pa rubul sešdesmit gabalā ir tādā pašā rakstā kā skates autoram. rūsganā britu prominence (bez aproces) apgalvo, ka esam pazīstami. es sataisu lielas acis un saku - are u sure?
22:30 bar x + y, Ebisu
pēc labākās etiķetes mēs ar Akiko aizejam no šova pirms citi paspējuši. aizejam dzert uz viņas bāru ko stiprāku par moet shandon. tas bārs ir piemineklis viņas jaunībai zem pure MDMA ņujorkā. balts laundžs ar tālaika hitiem, zīžainiem aizkariem, pašcirstu ledu, bārmeņu komandu smokingos, kas izsniedz siltu, mitru roku dvielīti, iznakot no tualetes. mēs dzeram šņabi un sūtam zāles pārzini pēc red-bull. jo pie mums austrumeiropā visi dara tā.
03:00 McDonalds, Shibuya
pie citiem galdiņiem sēž vientuļi veci vīri, katram pa vienai kafijai, katram pa vienai veselai kurpei, katram pa vienai aizpampušai acij.
- redzi, es nespēju īsti identificēties ar tiem glamūrīgajiem pasākumiem. man ir jocīgi brist sarkanā paklājā..
- eu, nu tik forši patusējām. es zināju, ka tokija mani pieņems. man liekas, ka man te jāpaliek. neviens jau mājās neticēs, kad teikšu..
- redzi, tev būs savādāk. tev tas būs bijis ceļojums - noslēdzies piedzīvojums. man te ir dzīve. un tava viesošanās tas ir liels satricinājums tajā.. man liek padomāt..
- nu, beidz cepties! atceries šito – “am I dumb”? hahaha
- redzi, man tāda sajūta, kā kad mana dzīve būtu piedalīšanās svešos ceļojumos.. tas mirklis, kad tu viens pats aizej pa tukšo peronu un attopies, ka nekā..
- un viņi visi ir tik nenormāli pieklājīgi! nekādas agresijas. te viss ir savās vietās. nākamreiz es noīrēšu hoteli pašā centrā un iziešu uz balkona visās tajās gaismās. te visu laiku fonā ir diskotēka..
- redzi, saproti.. tu dabūji tikai garnīru.. te ir arī cita patiesība..
- un man gads tik labi sācies. kontakti ir nenormāli svarīgi! tu saproti?
- bet priekš kam?
- dažkārt vajag darīt tā, kā vajag, nevis tā kā gribās.
- man nav vajadzīgi tie kontakti. man ir vajadzīgs draugs.., - es gribu teikt, bet laikā attopos, ka aplama mana teorija par to, ka cilvēki patiesībā klausās viens otru ar sirdi, tikai spēlē klusos telefonus.. telefoni izrādījušies pārāk klusi. mēs runājam viens otram garām, precīzāk, viņš liek man saprast, ka draudzība ir izdevīgs bez līgumu darījums.
04:00 the room club, Shibuya
lai vairs viņu nedzirdētu ievelku tuvējā pagrīdē, kur visu noskalo ass un neizturams bezkompromisu džezs.
06:00 uz perona, Sindžuku
- tad tu man atsūti vēl tās bildes ar japāņu bērniem, un skatiem no augšas, un viģikus un vēl kaut kādas smukas, ja?
- tu esi ļoti racionāls..
- jā, bet tā vajag. nu, tad sazinamies skaipā.
- jā.. pievienojies maniem on-line draugiem.
mēs atvadamies kā jau darījumu partneriem pieklājas. es nepajautāju – vai viņš ir laimīgs, jo izskatās, ka tāds viņš patiešām ir.
08:00 Lotteria, mana rajona kafūzis (tas pats, kurš sadalīts ar stangām uz pusi – tiem, kas ienāk no perona, un tiem – kas no ielas)
es kaut ko pasūtu un man uz paplātes noliek karstu tējas turziņu un dzelzs numuriņu ar uzraktu “Lotteria 3”. tā arī nesagaidu to, kas slēpjas zem numuriņa, jo piebrauc autobuss. pēcāk tam saplīst durvju atvēršanas sistēma un mēs abi ar šoferi smiedamies mēģinām tās atlauzt. pa šo nakti ir atnākusi ziema - pundurkociņi gar taku, kas ved uz mājām, pārklājušies ar baltu sarmu.
es te visu jau zinu no galvas kā ģaģa Serjoža “Latgalītes”tirgū - kur lētākās spēles, kur animes, kur 6 pikseļu aparāti, kur i-podi ar skidku, "neaizmirsti mātei tēju" un aparātiem elektrības transformatoru no 110 uz 220. visi jau grib vienu un to pašu: haradžuku meiteņu brunčus, lētās kedas un maksimāli daudz saknipsēt. Akahibaras apmeklējumam nepieciešamas vismaz 6 stundas.
19:00 metro, Chuo line
- klau, man niez celis. Are u sure, ka tev nav blusas tai midzenī?
21:00. Modo lounge, Roppongi hills
atvadoties vēlreizīt pamērcējam garoziņu Tokijas krējumā. te ir savi Dāvidi, savas zibspuldzes un PR menedžeres, savs sky bārs 52. stāvā. proporcijas jau tās pašas, tikai lielumi dažādi. ir patīkami defilēt starp viņiem vecā, palienētā cubus jaciņā - viena vienīga rozīga plastikāta aproce, kas nodrošina ieeju vip aizgaldā, pasludina augšminēto kankaru par šīs sezonas tendenci. un ak! kas par ironiju – mans prêt-a-portē mētelis pa rubul sešdesmit gabalā ir tādā pašā rakstā kā skates autoram. rūsganā britu prominence (bez aproces) apgalvo, ka esam pazīstami. es sataisu lielas acis un saku - are u sure?
22:30 bar x + y, Ebisu
pēc labākās etiķetes mēs ar Akiko aizejam no šova pirms citi paspējuši. aizejam dzert uz viņas bāru ko stiprāku par moet shandon. tas bārs ir piemineklis viņas jaunībai zem pure MDMA ņujorkā. balts laundžs ar tālaika hitiem, zīžainiem aizkariem, pašcirstu ledu, bārmeņu komandu smokingos, kas izsniedz siltu, mitru roku dvielīti, iznakot no tualetes. mēs dzeram šņabi un sūtam zāles pārzini pēc red-bull. jo pie mums austrumeiropā visi dara tā.
03:00 McDonalds, Shibuya
pie citiem galdiņiem sēž vientuļi veci vīri, katram pa vienai kafijai, katram pa vienai veselai kurpei, katram pa vienai aizpampušai acij.
- redzi, es nespēju īsti identificēties ar tiem glamūrīgajiem pasākumiem. man ir jocīgi brist sarkanā paklājā..
- eu, nu tik forši patusējām. es zināju, ka tokija mani pieņems. man liekas, ka man te jāpaliek. neviens jau mājās neticēs, kad teikšu..
- redzi, tev būs savādāk. tev tas būs bijis ceļojums - noslēdzies piedzīvojums. man te ir dzīve. un tava viesošanās tas ir liels satricinājums tajā.. man liek padomāt..
- nu, beidz cepties! atceries šito – “am I dumb”? hahaha
- redzi, man tāda sajūta, kā kad mana dzīve būtu piedalīšanās svešos ceļojumos.. tas mirklis, kad tu viens pats aizej pa tukšo peronu un attopies, ka nekā..
- un viņi visi ir tik nenormāli pieklājīgi! nekādas agresijas. te viss ir savās vietās. nākamreiz es noīrēšu hoteli pašā centrā un iziešu uz balkona visās tajās gaismās. te visu laiku fonā ir diskotēka..
- redzi, saproti.. tu dabūji tikai garnīru.. te ir arī cita patiesība..
- un man gads tik labi sācies. kontakti ir nenormāli svarīgi! tu saproti?
- bet priekš kam?
- dažkārt vajag darīt tā, kā vajag, nevis tā kā gribās.
- man nav vajadzīgi tie kontakti. man ir vajadzīgs draugs.., - es gribu teikt, bet laikā attopos, ka aplama mana teorija par to, ka cilvēki patiesībā klausās viens otru ar sirdi, tikai spēlē klusos telefonus.. telefoni izrādījušies pārāk klusi. mēs runājam viens otram garām, precīzāk, viņš liek man saprast, ka draudzība ir izdevīgs bez līgumu darījums.
04:00 the room club, Shibuya
lai vairs viņu nedzirdētu ievelku tuvējā pagrīdē, kur visu noskalo ass un neizturams bezkompromisu džezs.
06:00 uz perona, Sindžuku
- tad tu man atsūti vēl tās bildes ar japāņu bērniem, un skatiem no augšas, un viģikus un vēl kaut kādas smukas, ja?
- tu esi ļoti racionāls..
- jā, bet tā vajag. nu, tad sazinamies skaipā.
- jā.. pievienojies maniem on-line draugiem.
mēs atvadamies kā jau darījumu partneriem pieklājas. es nepajautāju – vai viņš ir laimīgs, jo izskatās, ka tāds viņš patiešām ir.
08:00 Lotteria, mana rajona kafūzis (tas pats, kurš sadalīts ar stangām uz pusi – tiem, kas ienāk no perona, un tiem – kas no ielas)
es kaut ko pasūtu un man uz paplātes noliek karstu tējas turziņu un dzelzs numuriņu ar uzraktu “Lotteria 3”. tā arī nesagaidu to, kas slēpjas zem numuriņa, jo piebrauc autobuss. pēcāk tam saplīst durvju atvēršanas sistēma un mēs abi ar šoferi smiedamies mēģinām tās atlauzt. pa šo nakti ir atnākusi ziema - pundurkociņi gar taku, kas ved uz mājām, pārklājušies ar baltu sarmu.
