tagad te tā guļot manos raibajos matračos, segas līdz acīm, jo auksts, un vārot pēdējo rīsa sauju, domāju par mazo puspudiņu sāls, ko kopā apēd ceļabiedri. par nokritušām maskām un sadzīvošanu, un par to, ka drīz atgriezīsimies atkal katrs savā sociālajā pakāpē un atstāsim viens otru priekos un bēdās, slimībā un veselībā utt.
ceļojums ir mazs dzīvītes koncentrāts. un beigās vienmēr mazliet sāp.