nestrebt karstu
būtisks bloga pluss ir tas, ka tevi uzklausa līdz galam, nepārtraucot pusvārdā. ļoti humāni. turklāt bezjēdzīgā strīdā par to, vai tev ir taisnība, vari arī nepiedalīties, kas ne vienmēr iespējams sarunā. čata gadījumā pozitīvi ir tas, ka lasot ieklausies vairāk nekā mutiski pateiktajā, tas ir solis uz labāku saprašanos starp, piemēram, mīļākajiem. turklāt "es tevi mīlu" var attīt un pārlasīt cik bieži vien gribi..
un arī paša teiktais ir protokolēts un nevari izvairīties, sakot tā nebija. žēl protams, ka šādai ideālajai sarunai pietrūkst ķermeniskā siltuma un smaržas, bet tā ir pasargāta arī no ķermeniskā aukstuma - situācijas "melo acīs skatīdamies".
atteikties no sarunām un pāriet tikai uz čatu protams ir galējība, bet ir cerība, ka čats mums pamācīs labākas sarunas ētiku un arī mutiski būsim atbildīgāki par paša pateikto un pret biedru pagriezīsim dzirdīgākas ausis.
:)
turklāt rakstos neuzvar tas, kam skaļāka balss un lielāka ķermeņa masa. tieši balss skaļuma nozīme man vienmēr vairāk par visu besījusi visādās skolās, debatēs un konferencēs. sak, slikti noprezentēji.. da, ko tas vispār šķir, ja prezentēji labu lietu? francijā šitā oratoru māksla vienkārši vājprātā darbojas. un beigās sanāk, ka visu debati nobļaustījuši kaut kādi lohi. un klusiņie pie sevis kaut ko izštukojuši, bet tā arī aiznes to līdzi uz māju.
šai ziņā patīkami japānā, ka visi runā mikrofonos, pat klasē. tā ka vari kaut vai čukstēt pie sevis auditorijas priekšā, tavu sakāmo sadzirdēs un novērtēs pēc tā satura,nevis formas.