piekrītu jau. zinu jau zinu..
ka tā balss intonācja pasaka vairāk, bet es jau te pie sevis kaut ko protestēju.. un arī pašironija, šķiet, ne vienmēr nolasās uzrakstītajā..
patiesībā jau sakāmais bija cik ironisks, tik skumjš arī.. ka ir cilvēki, ar ko klātienē nemaz nespēju parunāt.. vislaik gribas šķelt pa seju.. čats savā remdenumā padarīja šādu sarunu iespējamu..
un vēl.. runāšanai jau vispār jēgas īpaši lielas nav. tiklab čatā kā klātienē, tas viss šķiet viens liels pārpratums. čatā vairāk spēj saglabāt šo bezjēdzības apziņu.. un arī rūgtums klāt neķerās.
čatā vismaz izveidojas, skaists penteris un to var paņemt rokā kā noaustu sedziņu. no dzīvas sarunas nepaliek pat tas. tikai sajūta - mēs nesaprotamies..