joprojām neesmu iemācījusies atrast ceļu uz savu fakultāti - es vienmēr nomaldos tur, kur pavisam mazie piemājas dārziņi, vietām atdalīti ar žogu, liecina, ka šī vairs nav univeristātes teritorija. es joprojām, tāpat kā pirmo reizi bailīgi maldoties šajā pelēkajā teritorijā, nesaprotu, kāpēc pēkšņi asfaltētais ceļš pārvēršas izdedžiem nokaisītā takā - un vai tie bīdāmo durvju kambarīši abās takas malās ir kaut kādi skolas ofisi, kopētavas, kafejnīcas vai tomēr privātmāju verandas. pēc samuraju pilsētas principiem takas aizved strupceļos un šauros betona leņķos, kas domāti svešinieka aizkavēšanai.
eju un pie sevis kaut ko bubinu, tiklab bloga ierakstu, cik vēstuli vai telefona sarunu. vienīgais, kas liecina par to, ka es šeit esmu (pavisam mierīgi mana būšana šeit vai kaut kur citur savā mazsvarībā varētu būt arī meli vai izdomājums) ir smagums uz maniem pleciem - nokārusies ar iznomāto skolas tehnisko inventāru, uzmanīdamās nepazaudēt līdzsvaru uz vietām slidenajām kāpnēm un pielijušajiem vestibliem, es pārvietojos kā mazs punktiņš pa diezgan neloģisku trajektoriju, mēģinādams atrast klusāku laundžu, lasītavu vai kafejnīcu, kur nolīst ar savu laptopu, kamēr pienāks autobuss.