joprojām neesmu iemācījusies atrast ceļu uz savu fakultāti - es vienmēr nomaldos tur, kur pavisam mazie piemājas dārziņi, vietām atdalīti ar žogu, liecina, ka šī vairs nav univeristātes teritorija. es joprojām, tāpat kā pirmo reizi bailīgi maldoties šajā pelēkajā teritorijā, nesaprotu, kāpēc pēkšņi asfaltētais ceļš pārvēršas izdedžiem nokaisītā takā - un vai tie bīdāmo durvju kambarīši abās takas malās ir kaut kādi skolas ofisi, kopētavas, kafejnīcas vai tomēr privātmāju verandas. pēc samuraju pilsētas principiem takas aizved strupceļos un šauros betona leņķos, kas domāti svešinieka aizkavēšanai.
eju un pie sevis kaut ko bubinu, tiklab bloga ierakstu, cik vēstuli vai telefona sarunu. vienīgais, kas liecina par to, ka es šeit esmu (pavisam mierīgi mana būšana šeit vai kaut kur citur savā mazsvarībā varētu būt arī meli vai izdomājums) ir smagums uz maniem pleciem - nokārusies ar iznomāto skolas tehnisko inventāru, uzmanīdamās nepazaudēt līdzsvaru uz vietām slidenajām kāpnēm un pielijušajiem vestibliem, es pārvietojos kā mazs punktiņš pa diezgan neloģisku trajektoriju, mēģinādams atrast klusāku laundžu, lasītavu vai kafejnīcu, kur nolīst ar savu laptopu, kamēr pienāks autobuss.

pagājšnedēļ mani uzrunāja japāņu tantiņa, noturot mani par Hiroko-čan.

dienasgramatas bilžu dēļ man kauns lasīt frendlisti laundžā. ķīniete jau nobolījās.

katru dienu 2 x no punkta H uz punktu W tiek pārvadāta visāzijas intelektuālā bagātība - saujiņa ģēniju un daži talantīgi inženieri. lieki piebilst, ka šoferītis pa autostrādi dragā ap 200 km/h un salonā nelabi smird.

es dažreiz izmantoju to autobusiņu, lai tiktu uz centru pa darīšanām. un šodien man nepaveicās. dabūju aizmugurējā sēdeklī 2 katastrofālākos gadījumus - klibo japāni, kurš vienmēr pirms (1 min iepriekš) busa atiešanas izkāpj un tad skrien pakaļ un domā, ka ir baigi smieklīgi. un ķīnieti, kuru skolotāji dē've par Hondžō-san - to, kurš brauc no dziļajiem laukiem, un kuram vienmēr ir, ko pajautāt.
es viņu drīzāk sauktu par "hau duyu dū guy". viņš vienmēr kādam uz autobusa otru galu pilnīgi nesaprotamā izloksnē jautā kaut ko par iešanu, vārdu, tautību un ceselību. džeimsu bondu, pandām vai stuff.

lūk, ko es paguvu pierakstīt no aizmugurē notiekošās sarunas, kur man neļāva ne lasīt, ne gulēt:

[sākumā atkāpe - priekšējā sēdeklī sēdēj printeris; pēdējā minūtē iekāpj klibais un nes to printeri uz beidzamo sēdekli; pēctam iekārtojas viņam blakus; klibais - japānis, hodžō-san ir ķīnietis, kurš pat savus tautiešus tiranizē nesaprotamā angļu valodā;
printera pārvietošana dod iemeslu ķīnietim meklēt jaunu sēdvietu
dialoga laikā, japānis lielākoties atbild ar galvas mājieniem]

Ķ(ieņēmis vietu pie loga, pagriežas uz aizmuguri pret japāni): no no, not face to face, but face to computer. i am artificial brain and you are human. you talk to me and i talk to the bus.

( dialogs )

vot man arī ir smadzeņslodze. un gribas uzvilkt galvā bikses, nokārt rokas līdz zemei un atbrīvot žokli jēlību murkšķēšanai, un vēl visko. bet es sevi kontrolēju, lai citiem nebūtu riebīgi. jo ja es nekontrolētu, es visu ceļu sistu to hondžō-san un tas būtu sāpīgi.