jau no paša rīta domāju par Usni. gribēju teikt, ka Usni vajag saudzēt, jo tā ir derīga nezāle. un cik gan daudz taisnības man bija, to domājot!

pēc vairākām stundām man ienāca prātā, lūk šis (tas nav ne dzejolis, ne stāsts; jo nevar jau vienmēr turēties pie kanoniem):

stāsts par palikšanu uz vietas - stāsts par Usni;
stāsts par kolonnām, kas stāv durvju priekšā - neaicina, bet tomēr laiž iekšā;
stāsts par filmēšanai sagatavotu dzīvokli un stāsts par bezfilmu tajā.

stāsts par vēl kādu dzīvokli;
stāsts par filmai sagatavotu aktieri, kas gaida tajā dzīvoklī sagatavotajā.
(nē, ne tajā - tajā otrā)
stāsts par sajūtu arhitektūru - tās pirkstu nospiedumiem uz durvju kliņķa;
stāsts par stiprām rokām un mājām;
stāsts par palikšanu uz vietas un nesabrukšanu;
stāsts par pasauli, kas atnāk un izklāj uz mēteļa oderes visus savus brelociņus, piedāvājot par dāvanu paņemt kaut vai vienu;
stāsts par pasauli, kas no rītiem atnāk ciemos.

(es neesmu piedzērusies; šitais bija man scenārija pulciņa pierakstos ieskicēts)