man dokumenta pa lielam patika - tas, ka konsekventi mākslinieki bija no tām valstīm, no kurām parasti nav - galvk. D-Āzija pēc saviem noteikumiem, gandrīz nekādas eiropas mākslas vispār un principiāli. man gan ir pārmetums par to, ka Ukrainai vajadzēja būt pārstāvētai, nevis nākamajā festivālā apraudātai, bet tomēr piedevu, redzot visu to bezkompromisu aicinājumu uz mieru simtiem veidos šo mākslinieku un lielās mākslas pasaulē marginālo kultūru darbos, kas viss bija tāds kā daudzvalodu un daudzmelodiju koris no salām, no raktuvēm, no apspiestām, kara un nabadzības izkropļotām vietām, kas visas aicina un bur un saka, ka mēs varam.. celt dievus no jebkura materiāla, skatīties televizoru bez stikla, taisīt strūklaku no veciem plastmasas spaiņiem un būt.. vienkārši laimīgi kopā. ka veidu mieram un pieticīgas dzīvošanas nākotnes modelim ir neskaitāmi daudz, ne tikai viens populārais.

kaut kas vietām nebija ok organizatoriski, kas kaitināja. bet mākslinieciski bija izplānots no sirds


bet visvairāk novērtēju:
1. ka vienā no galvenajām zālēm principā bija tikai skeita rampa ar visiem dēļiem - bērniem un lieliem. jo tas burtiski ir lēts prieks!
un blakus drukas darbnīca, kur jebkuru, kurš sevi grib izdot, apmāca drukāt.

2. ka bija izstādes visādās dirspakaļās - autoplacī, kur mācās braukt un industriālā šosejas malā. un benzīna tanki bija ieguvuši festivāla silto krāsu noformējumu. un nevienu nekrata, ka uz šīm vietām ir grūti tikt un beigās nekā cita nav kā tikai pati vieta

3. pirmā vispasaules čigānu mākslas izstāde

3.5 oda flīzēm

4. tas, ka viss bija aprakstīts ar cilvēkiem draudzīgiem un mākslai biezi vien nedraudzigiem ieteikumiem

5. un atziņa pie līķautu stenda, ka mūsdienās pat maz tiek uzmanības vērsts uz to, lai atklātu aizgājēja personību, pagatavojot vai izvēloties tieši viņu vislabāk raksturojošu tērpu