sievietes tiek aicinātas slēpt vīrus, atrunāt dēlus, braukt pakaļ viņu līķiem, līst pagrabos. braukt pakaļ visam, ko esi lolojusi, mīlējusi, barojusi, kam tu esi veltījusi katru savu dzīves minūti, kopš esi viņu radījusi. lai atrastu viņus bedrēs mazajās biksītēs guļam tieši tādus, kā viņi vēl pirms nedēļām gulēja savās pusaudžu gultās, tikai aukstus. sievietēm nav vajadzīgs šis karš. jā, protams, viņas varbūt šautu uz zagli, sistu ar pudeli pa galvu izvarotājam. bet sievietes neietu citu sieviešu mājās varot un slepkavot, varbūt dažas, pilnīgi trakas, bet kopumā neietu.

sievietes mūk pāri robežām, nesot uz rokām bērnus - bērni ir ļoti smagi, un viņiem ir vajadzīgs mierinājums, viņiem nedrīkst rādīt asaras. tas nav tas pats, kas skriet ar mugursomu un šauteni pa mežu, bet ar kristāla kurpēm un kūpošu katlu rokās.
ejiet savā karā ar baby-somām uz vēdera - brauciet tankos ar bērniem pie krūtīm - cik jūs tālu aizbrauksiet, cik daudzus nošausiet? varbūt tad jūs apdomātos, ka nav vērts tomēr iet? saprastu, kas tieši ir likts uz spēles un kas tieši tiek zaudēts? tā nav tikai tevis paša dzīvība. cilvēki nekad nav cipari, pulki, rotas. slepkavības nav operācijas.