biju cieši aizmigusi. pamodos aukstiem sviedriem - redzēju sapnī Rīgu kā dzīvu - tīru Rīgu, šķebinošu kā citrona vai etiķa esenci, to Rīgu, kuru neizturēju un aizbraucu prom. nespēju sevi piespiest piederēt kādai vietai. arī jo tur nebija, ko iesākt - likās, ka tā tikai ņem un neko nedod pretī. bet tagad liekas, ka tas ir tā bērnišķīgi tā spriest un tās bailes ir tikai vecas atmiņas. un tas, ka es nesaprotos, nenozīmē, ka man nav taisnība.