kaimiņiene bezspēkā guļ uz virtuves galda nosvīdusi, gaiss tā kā klīsteris spiež pie zemes, vārās nūdeles, tvaiks ir tikpat spēcīgs virs katliņa kā pārējā telpā. nestrādā smadzenes. es lēnām ielidinu miskastē saņurcītu papīru un paeju viņai garām klusītēm, lai nepamodinātu. deg seja un iekaist smaganas. vienmuļi sitās aiz loga ūdens piles, joprojām čirkst cikādes. vairs nekas nemainīsies - laiks ir kondensējies tvaika mutulī un apstājies.