kad es redzu to mazo gājēju pārejiņu, kas no Vanšu tilta ved uz Vecrīgu, man burtiski saskrien laimes asaras. it kā kāds liels labs dievs nopaijātu galvu. 20 gadus tu brauc tur bailēs, skaties ap to līkumu, lūdzies lietū, lai tevi pārlaiž pāri, un te pēkšņi izklāts celiņš, kas aicina, gandrīz aiz rokas, teikdams: "nāc droši, mīļumiņ, vairs neviens tev virsū nedrīkst šeit braukt!"
tāda pati bija sajūta, kad Cēsu ielas vidū parādījās pāreja ar stabiņiem vai šonedēļ celiņš pie Klusās ielas policijas. kaut tik vien kā žests, ka arī tu gājēj, velobraucēj, ratiņu vai trīsriteņa stūmēj, skaities cilvēks.

(es taču visu laiku domāju, ka to pāreju tur nav, jo tās NAV IESPĒjAMAS, jo ja jau būtu... kāpēc lai to tur nebūtu. Izrādās ir iespējamas, izrādās VISS ir iespējams)