es esmu vairākas reizes noģībusi no laimes. es pat nezinu vai to var saukt par noģībšanu, bet tā ir tāda izslēgšanās, ko pavada absolūti laimīga sajūta. parastā noģībšana ir trulāka. vai arī tās vienkārši ir dažādas. es labi atceros divus gadījumus mežā. vienreiz tas bija pie ugunskura, mēs runājāmies un svinējāmies un bija jau nakts, un laikam pat dejojām, un es nokritu uz muguras zemē it kā mani būtu iedunkājis mīksti kāds debesu mikimauss. turklāt biju pie pilnas apziņas kā likās arī tad kad draugi mani cēla un nesa prom no ugunskura.
otra reize bija pie jūras. mēs ar tiem pašiem diviem draugiem, kas "pieneņu vainadziņu" klipā dzīvojāmies pa mežu un lauku, nedaudz sarakām svešus kartupeļus un burkānus, savārījām zupu, uzcēlām štābiņu. un tad aizgājām sēnēs un es gāju kaut kur tā viena, un nekādu sēņu nebija un pēkšņi uznāca ekspress miegs, burtiski 10 sec laikā, un es tad turpināju iet pamežu un satiku meža veci,,, bet rezultātā izrādījās, ka gulēju sūnās, lija lietus un pagāja labs laiks, kamēr viņi mani atrada, bet sajūta bija vienreizēji laba.