sapnis par cibu
tikko pamodos no siestas - miegs bija ļoti ciešs un es sapņoju - sapnī biju cibā, bet ciba tad bija māja. tas bija mazliet nākotnē uz priekšu. ārā lija lietus un mēs visi sēdējām iekšā, bet es visus nepazinu, jo biju pirmo reizi tai mājā, bet bija daži - kādi 2, ko pazinu labi, taču pārējie likās mani pazīstam. nedaudz atgādināja filmu "Aveņu vīns", 1984. un to spēli par mafiju, kur katram ir kāda loma un katrs kaut ko zina, un katrs ir pa savam slikts un daļa par to kādu jau kaut ko zina, turklāt noteikums ir turēt acis ciet, un kad tās jātur ciet, visi tur, un tas ir ļoti vienojoša uzticēšanās sajūta.

tas brīdis jau bija tuvu - kāds kļuva arvien bīstamāks un bija bail. man arī, bet man bija labi, jo es biju laimīga, ka varu tur būt un gulēt iztiepusies uz ādas dīvāna ar galvu vienam cibiņam klēpī, pārkārusi kājas citam pār ceļiem, pat ja arī viņi bija mafija. bet tad viss sāka mainīties, jo tuvojās pusnakts un bija jāskrien uz pēdējo vilcienu, bet līdzīgi kā dzīvē - mani tas nesatrauca pašu, jo esmu pieradusi pēdējo nokavēt un palikt kaut kur uz ielas, taču bija interesanti vērot, kā visi satraucas un pošās laukā no mājas, bet turklāt ārā bija briesmas. tagad briesmas vairs nebija iekšā - kļuva skaidrs, ka mēs no kaut kā slēpjamies. un tas kaut kas ir laukā. un kaut kas nav labi mašīnā, bet te mazliet filma pārtrūka.. neatceros, kas.. kaut arī tas bija solis uz atrisinājumu. [pamodos, paskatījos, ka vēl var mazliet gulēt un turpināju]
kā jau teicu - es tos cilvēkus pēc sejām nepazinu, bet jutu, ka mani visi pazīst.. un iespējams arī tur aizdomās, jo es nācu no lauka, bet viņi jau visi bija aizspēlējušies – viņiem bija taktikas un jau tradicionālās taktiku taktikas ar sub-taktikām. es zināmā mērā pietēloju savu noslēpumaino ļaunumu, jo tāds bija spiediens un es paskatījos uz to visu no malas, bet tai pat laikā es jutos, ka zinu vairāk un tā bija laba sajūta.
tā istaba bija tumša, tāda mednieku istaba no 80. - 90.-iem, ar ādas krēsliem un dīvāniem ap stikla galdiņu, dažāda izmēra. ap stūri bija virtuve un tur tusēja kaukāda ēst gatavotāju kopiena, kas daudz nerādījās. bet kad visi sāka doties uz pēdējo vilcienu, izrādījās, ka ir arī mājā palicēji un kādam tā māja pieder pat. ka ir tajā arī tādi pastāvīgie. turklāt guļamvietas uz visiem bija sadalītas, kad ienācu no āra atkal iekšā un gribēju sēsties uz tā paša dīvāna, man pieskrēja klāt kaut kas, kas varēja būt piemēram blondulla un teica: paskaties, tur taču guļ bērns! un tiešām, saritinājies segās gulēja pusaudzis - drīzāk zēns, kaut arī ar 2 bizītēm un kleitu. un kaut kas aiz sekcijas noņirdza - iepazīsties, maita! [piedodiet, es stāstu visu, kā tas tai sapnī bija; ja man jākautrējas, tad par savu neapzināto domas daļu, par kuru man teikšanas nav, bet par to jau visiem ir jākaunās]
vēl tur bija viena meitene, kuru es pazīstu it kā ārpus cibas, turklāt viņai viss likās skaidrs, un viņa arī vairs nebija nekāda meitene, bet es netiku skaidrībā, kas viņa bija par jūzeri, bet viņa bija mājas saimniekiem tuvs draugs un kaimiņiene. nedaudz traģisku seju. runāja, ka dzīvojot tur viena. viņai bija tāds jocīgs topiņš - īsta vodolazka, kas viļņojās kopā ar krūtīm, bet ne pa jokam viļņojās - tas bija īsts paisums un bēgums - te dekoltē, te vodolazka, kas raksturoja arī viņas divējādo personību.
[un te nu es izdomāju celties. vairs tikai viena noslēdzošā epizode, kas gan neko nenoslēdza, bet gan bija tāds 2.plāna pieteikums]
es pavadīju cilvēkus uz staciju, jo man gribējās redzēt, kā tas notiek tur, bet tomēr pēctam man it kā bija jāiet atpakaļ uz māju, jo savu autobusu biju nokavējusi, turklāt, tas viens cibiņš, ko pazinu, solīja pavizināt ar mašīnu. bet nu jā - stacijā skrienot uz kasēm, visi apstājās, jo tur bija dooora. tas bija 8 dadu tālā nākotnē us priekšu un viņš bija cibas kulta varonis, turklāt viņam bija sava grupa. viņi vairs neveica ierakstus kā postus cibā, bet patiešām reālus online ierakstus – tā bija staigājoša TV raidstacija. viņi bija ģērbušies a la kosmonauti, turklāt Pašam bija uz galvas vēl 2 ragi un viņš bija par visiem garāks. viņi kopā bija kādi 7 - 17 un mazās asistentes jau taisīja ažiotāžu rācijās - Dooora nāk, tūlīt runās, bet tas bija stilīgi, kā viņas to darīja. Dooram pašam bija visvairāk mikrofonu, tie karājās laukā no ragainā skafandra. viņš izlikās dodam viedas atbildes, bet tas viss protams bija sviests.