ar pirmo pārliecināto budisti iepazinos pirms vairākiem gadiem Parīzē - viņa mani pieņēma darbā, kad no visurienes biju izmesta. Makdonaldā. tā bija gadus 70 veca vjetnamiešu tante. veģetāriete turklāt. pārējie kolēģi bija melnie un arābi - viņi mani diezko nemīlēja, jo biju no austrumeiropas, kas rajonā kotējas sūdīgāk. priekšnieks gan bija labs, viņš bija tāds arābs kā Zidane. patiesībā visa priekšniecība bija sirsnīga, bet vjetnamiešu tante labāka par visiem - viņa zināja, ka esmu visu nedēļu skolā, bet vīkendu makdonaldā, un redzēja, kad mani vilka no noguruma uz pinkšķi, bet viņa teica, ka tas nekas, ka tā ir pareizi, ka cilvēks var sevī atrast arī vēl vairāk spēka. viņa stāstīja par savu dienas kārtību un gadiem, kas pavadīti darbā. viņa man iedeva vīriešu formas bikses, jo bēšās sieviešu banānenes beidzās krietni virs potītēm un darīja manu paskatu vēl neveiklāku un nožēlojamāku nekā es biju ar savu grāmatiņu lasītājas - datorpeles dancinātājas stāju. un tikai pateicoties vjetnamiešu tantei es spēju izturēt tos kartupeļcepšanas tempus un menedžera aurošanu - tas bija viens no pārbāztākajiem Makdonaldiem, kādu man nācies redzēt - turklāt ar godu un grāciju. dažreiz stumjot miskasti (parasti to darīja puisītis daunis) caur garajiem noliktavas gaiteņiem un atgriežoties pārkarsētajā virtuvē man bija laiks padomāt par to, kā es cienu un apbrīnoju tos cilvēkus, kas strādā un nesūdzās.